Sapulce Ziedkalnes draudzē

Reformācijai 500
veltīta sapulce  
Ziedkalnes draudzes namā        
sestdien 27.maijā plkst. 10:30
  • Kapēc ir svarīgi atgriezties pie Bībeles (tikai Raksti!)
  • Kā kristietim jālasa Bībeli, lai garīgi pieaugtu svētā dzīvē.
Aicināts ir ikviens, kurš grib klausīties un dalīties sadraudzībā.
Advertisements
Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Reformācijai 500

Aicinājums apmeklēt konferenci Vitenbergā (no 17.05 – 21.05.)

http://reformationskonferenz.de/en/

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Reformācijai 500 Aicinājums apmeklēt konferenci Vitenbergā (no 17.05 – 21.05.)

http://reformationskonferenz.de/en/

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Резолюции Джонатана Эдвардса

Резолюции Джонатана Эдвардса

Автор: 

Резолюции Джонатана Эдвардса

Джонатан Эдвардс (1703–1758) – один из наиболее   благочестивых и влиятельных людей в христианском мире Америки за всю историю. Его особый талант, аналитический ум, и замечательное знание Писания, помноженные на его богобоязненность, глубокое сокрушение сердца и искреннюю любовь к людям, сделали его особым инструментом в Божьих руках. Имя Эдвардса связано с Великим Пробуждением в Америке, имевшем место в 1730-х и 1740-х годах.

Резолюции Джонатана Эдвардса были написаны им в 1722–1723 гг., т.е. тогда, когда он был в возрасте 19-20 лет. Они отражают личное посвящение молодого человека, реально и практически отдающего свою жизнь Богу.

Сознавая, что ничего не могу сделать без Божьей помощи, я смиренно прошу Господа, чтобы Он ниспослал мне благодать соблюсти эти резолюции в той мере, в какой это согласуется с Его волей, ради Христа.

Не забывайте перечитывать эти резолюции еженедельно.


1. Решено! Делать все, что максимально послужит Божьей славе, а также моему благу, пользе и удовлетворению, во все дни жизни моей, во все времена, сейчас и через мириады веков. Исполнять свой долг и делать то, что максимально послужит во благо человечеству в целом. Со сколь многими и непреодолимыми трудностями я бы ни столкнулся.

2. Решено! Постоянно искать новые пути к тому, чтобы достигнуть вышеозначенного.

3. Решено! Споткнувшись и отступив в чем-либо от этих резолюций, раскаиваться во всех проступках, какие удастся припомнить, сразу, как только об этом подумаю.

4. Решено! Никогда не делать ничего, в душе или теле, малого или большого, кроме того, что ведет к славе Божьей; если возможно этого избежать, то не быть ни прямым участником, ни пассивным созерцателем этого.

5. Решено! Не терять ни единого момента жизни, но извлекать из всякого мгновения максимально возможную пользу.

6. Решено! Пока жив, жить в полную силу.

7. Решено! Не делать ничего, что побоялся бы сделать в последний час своей жизни.

8. Решено! Во всех отношениях, в словах и делах, всегда вести себя так, как если бы не было грешника худшего, чем я, и как если бы я совершил все те же грехи и был подвержен всем тем же слабостям, что и другие; пусть известие о чьих-то проступках вызывает у меня лишь стыд за самого себя и побуждает исповедовать мои собственные грехи и мою ничтожность перед Богом.

9. Решено! Всегда много размышлять о своей смерти и о сопутствующих этому обстоятельствах.

10. Решено! Испытывая боль, помышлять о скорбях мученичества и о муках ада.

11. Решено! Столкнувшись с какой-либо богословской задачей, немедленно стараться ее разрешить, если этому не воспрепятствуют обстоятельства.

12. Решено! Если что-либо начинает тешить мою гордость или подогревать тщеславие, немедленно отбрасывать это прочь.

13. Решено! Стараться находить тех, кто нуждается в милостыне и благотворительности.

14. Решено! Ничего не делать из мести.

15. Решено! Не испытывать ни капли гнева по отношению к неразумным созданиям.

16. Решено! Ни о ком не говорить плохо и не принижать ничью репутацию ни в малой степени, если только для этого нет по-настоящему веских причин.

17. Решено! Жить так, чтобы после смерти не сожалеть об этом.

18. Решено! Жить так, чтобы это максимально соответствовало моим религиозным идеалам, ясно осознавая евангельскую истину и помышляя о мире грядущем.

19. Решено! Не делать ничего, что я побоялся бы сделать в последний час перед звуком последней трубы.

20. Решено! Соблюдать строжайшее воздержание в пище и питии.

21. Решено! Не делать ничего, что я осудил бы в другом или за что стал бы думать о нем хуже, чем прежде.

(Резолюции 1 – 21 были написаны в Нью-Хейвене в 1722 г.)


22. Решено! Всеми возможными способами стараться стяжать себе как можно больше счастья в будущем мире – со всею силою, усердием, стремлением, со всем рвением, на которое я способен, со всем своим старанием.

23. Решено! Чаще делать то, что кажется вовсе невероятным, для славы Божьей, не упуская из виду первоначальных мотивов, намерений и целей; если же я найду, что это не служит Божьей славе, то отвергать это как нарушение 4-й резолюции.

24. Решено! Если совершу какой-либо нехороший поступок, выискивать его первопричину; затем стараться не совершать самого поступка и изо всех сил молитвенно бороться с первопричиной.

25. Решено! Постоянно проверять, что заставляет меня хотя бы в малой степени сомневаться в любви Божьей, и направлять все мои силы против этого зла.

26. Решено! Избавляться от всего, что лишает меня уверенности.

27. Решено! Никогда не уклоняться ни от какого дела, если только уклонение от него не послужит славе Божьей; чаще проверять мотивы, заставившие меня от чего-либо отказаться.

28. Решено! Изучать Писание столь прилежно, последовательно и часто, чтобы для меня самого был очевиден мой рост в познании Слова Божьего.

29. Решено! Никогда не считать молитвой или прошением то, на что я не могу надеяться получить от Бога ответ, и не молиться так; никогда не считать исповедью то, что Бог никогда бы не принял.

30. Решено! Стараться каждую неделю преуспевать в религии и добродетели больше, чем в предыдущую неделю.

31. Решено! Ничего не говорить против какого бы то ни было человека, если это не согласуется в высшей степени с христианской честью, любовью к человечеству, глубочайшим смирением и признанием собственных проступков и недостатков, или если это не согласуется с «золотым правилом»; все, что было мной сказано против кого-либо, проверять по тем же стандартам.

32. Решено! Быть верным своему долгу, дабы на мне хотя бы отчасти не исполнились слова книги Притчей 20:6, «А верного человека кто найдет?»

33. Решено! Всегда делать все, что от меня зависит, для создания, сохранения, укрепления и поддержания мира, если это не будет противоречить другим важным принципам. 26 Декабря 1722.

34. Решено! Рассказывая о чем-либо, не говорить ничего, кроме простой и чистой правды.

35. Решено! Если у меня возникают сомнения в том, хорошо ли я исполнил свой долг, так что сердце мое лишается покоя, не откладывать выяснение этого вопроса на потом. 18 Декабря 1722.

36. Решено! Ни о ком не отзываться плохо, если на то нет веской причины. 19 Декабря 1722.

37. Решено! Каждую ночь перед сном проверять, в чем я был небрежен, какие грехи совершил, и в чем поступился своими принципами; то же самое делать в конце каждой недели, каждого месяца и года. 22 и 26 декабря 1722.

38. Решено! Ничего не говорить ради шутки, насмешки или забавы в день Господень. Воскресный вечер, 23 декабря 1722.

39. Решено! Не делать ничего, в законности чего я бы сомневался, если только отказ от этого дела также не представляется незаконным; впоследствии проверять законность всех своих дел.

40. Решено! Каждый вечер, отправляясь ко сну, проверять, правильно ли я в этот день относился к пище и питию. 7 Января 1723.

41. Решено! Спрашивать себя в конце каждого дня, каждой недели, каждого месяца и года, мог ли бы я в чем-то поступить лучше. 11 Января 1723.

42. Решено! Часто обновлять свое посвящение Богу, впервые состоявшееся при крещении, затем обновленное в момент вступления в члены церкви, а также сегодня, 12 января 1723.

43. Решено! Никогда до самой своей смерти не поступать так, как если бы я принадлежал сам себе, ибо я всецело и полностью принадлежу Богу, согласно с тем, что должно состояться в субботу, 12 января. 12 Января 1723.

44. Решено! Не допускать, чтобы на мое поведение оказывало влияние что-либо, кроме религии; пусть каждое действие имеет в себе религиозную цель. 12 Января 1723.

45. Решено! Не допускать себе никакого удовольствия или скорби, радости или печали, или каких-либо других привязанностей, ни в какой степени и ни при каких обстоятельствах, если это не способствует благочестию. 12 и 13 января 1723.

46. Решено! Не допускать ни малейшего раздражения в адрес отца и матери ни в чем: ни в малейшем изменении тона речи, ни в движении глаз; особенно остерегаться этого в отношении любого члена семьи.

47. Решено! Стараться отречься от всего, что хоть в чем-то не согласуется с добрым, приятным и благожелательным, тихим, мирным, довольным, простым, сострадательным, щедрым, смиренным, кротким, целомудренным, покорным, услужливым, старательным и прилежным, милосердным, спокойным, терпеливым, умеренным, прощающим и искренним духом; всегда делать то, к чему меня подтолкнул бы такой характер. Каждую неделю внимательно проверять, поступал ли я согласно с этим правилом. Воскресное утро. 5 Мая 1723.

48. Решено! Постоянно, со всяким тщанием, усердием и пристальным вниманием следить за состоянием своей души: действительно ли мне дорог Христос? Чтобы, когда подойдет смертный час, не пришлось бы горько сожалеть о своем нерадении. 26 Мая 1723.

49. Решено! Пусть, если возможно, со мной никогда этого не случится.

50. Решено! Поступать так, как это будет выглядеть наиболее подобающим и благоразумным в свете грядущей жизни. 5 Июля 1723.

51. Решено! Во всех отношениях поступать так, как я захотел бы поступать, сожалея о прошлом, если бы был осужден на вечном суде. 8 Июля 1723.

52. Решено! Я часто слышал рассуждения пожилых о том, как они хотели бы прожить жизнь, если бы им выдался второй шанс. Пусть моя жизнь будет такой, какой я ее захотел бы увидеть, придя в возраст. 8 Июля 1723.

53. Решено! Находясь в хорошем расположении духа, вполне полагаться душой на Господа Иисуса Христа, уповать и надеяться на Него, посвящать себя всецело Ему, и из этого черпать уверенность в своей безопасности, сознавая, что я уповаю на Искупителя. 8 Июля 1723.

54. Решено! Услышав о чьем-либо добром примере, стараться подражать ему. 8 Июля 1723.

55. Решено! Изо всех сил стараться поступать так, как я поступал бы, если бы уже воочию увидел блаженство небес и ужасы ада. 8 Июля 1723.

56. Решено! Никогда не прекращать и ни на секунду не ослаблять борьбы со своими пороками, даже если терплю неудачу.

57. Решено! Испытывая страх перед бедами и неприятностями, проверять, исполнил ли я свой долг, и принимать твердое решение исполнить его. Что будет дальше, предоставлять Божьему провидению, ибо мне надлежит заботиться лишь о том, чтобы исполнить долг и не допустить греха. 9 Июня и 13 июля 1723.

58. Решено! В разговоре не только избегать неприязни, раздражительности и гнева, но и демонстрировать любовь, приветливость и благожелательность. 27 Мая и 13 июля 1723.

59. Решено! Когда подкатывает гнев или искушение поддаться своей греховной природе, прилагать больше всего стараний, чтобы и чувства, и поступки отражали благую природу; в такие минуты как бы нарочно проявлять благую природу, хотя бы в других отношениях это было и невыгодно и хотя бы в другое время это было бы неблагоразумно. 12 Мая, 11 и 13 июля.

60. Решено! Когда мои чувства хотя бы немного не в порядке, когда возникает малейший дискомфорт внутри или случается что-то необычное вовне, подвергать себя строжайшей проверке. 4 и 13 июля 1723.

61. Решено! Не давать места расхлябанности, которая отвлекала бы меня от полного и целенаправленного посвящения благочестию, какие бы отговорки ни приходили на ум – например, что это как раз то, что мне сейчас нужно, и т. п. 21 Мая и 13 июля 1723.

62. Решено! Делать только то, что должно, и делать это, согласно Ефесянам 6:6-8, от души и с усердием, как для Господа, а не для человеков, «зная, что каждый получит от Господа по мере добра, которое он сделал». 25 Июня и 13 июля 1723.

63. Решено! Если бы на всей земле в каждом поколении был лишь один настоящий христианин, во всех отношениях соответствующий этому наименованию, в котором христианство всегда сияло бы подобно светильнику, и который был бы образцом совершенства и добродетели, с какой стороны на него ни посмотри; так вот, если бы был лишь один такой человек, стараться изо всех сил, чтобы в моем поколении это был я. 14 Января и 3 июля 1723.

64. Решено! Обнаружив в себе «воздыхания неизреченные» (Рим. 8:26), о которых пишет апостол, и «томление души» (Пс. 118:20), о котором пишет псалмопевец, поддерживать их всеми силами и неустанно изливать свои желания пред Богом снова и снова. 23 Июля и 10 августа 1723.

65. Решено! На протяжении всего дня, со всей искренностью, на которую я только способен, исповедовать свои пути перед Богом, открывать Ему свою душу: все свои грехи, искушения, трудности, печали, страхи, надежды и прочее, а также все обстоятельства, согласно 27-й проповеди д-ра Мантона на 118 Псалом. 26 Июля и 10 августа 1723.

66. Решено! Всегда стараться сохранять благодушие: в словах и поступках, в любом месте, в любой компании, – если долг не потребует поступить иначе.

67. Решено! После любых испытаний задаваться вопросом: в чем я стал лучше, что доброго они мне принесли, что я мог бы через них получить?

68. Решено! Честно признавать в себе все, что увижу: любую немощь и любой грех, и в том, что касается религии, исповедовать все пред Богом и просить Его о помощи. 23 Июля и 10 августа 1723.

69. Решено! Всегда делать то, что мне хотелось бы сделать, видя, как это делают другие. 11 Августа 1723.

70. Решено! Пусть всякое мое слово имеет доброжелательный оттенок. 17 Августа 1723.

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Lavijas baptistu novirzīšanās no patiesības, jeb cilvēkcentriskā kristietība.

Kas ir Evaņģēlijs?

Dr. Lorēns Boetners

 Evaņģēlijs ir labā vēsts par vareno pestīšanu, kuru sarūpējis Jēzus Kristus un caur kuru Viņš samierinājis cilvēkus un svēto Dievu. Šī raksta nolūks ir vienkāršā valodā un viegli saprotamos terminos parādīt pamatatšķirības starp kalvinistu (reformātu) un arminiāņu evaņģēlija izpratni, un parādīt, ko šajās lietās māca Bībele. Pareiza izpratne ir izšķiroši svarīga – kristīgās ticības dažādo doktrīnu savstarpējā harmonija paredz, ka kļūda jebkurā no tām lielākā vai mazākā mērā sagroza arī visas pārējās.

Patiesībā pastāv tikai divu veidu reliģijas: ticības reliģija un darbu reliģija. Autors ir pārliecināts, ka tas, ko baznīcas vēsturē pazīst kā kalvinismu, ir vistīrākais un viskonsekventākais ticības reliģijas iemiesojums, kamēr tas, ko pazīst kā arminiānismu, ir bīstami lielā mērā atšķaidīts ar darbu reliģiju, tāpēc tā ir nekonsekventa un nestabila kristietības forma. Citiem vārdiem – reformātu ticībā kristietība iegūst savu pilnīgāko un tīrāko izpausmi.

Piektā gadsimta sākumā šo divu veidu reliģiskās domas sadūrās ievērojami skaidrā kontrastā starp divu teologu – Augustīna un Pelāgija – mācībām. Augustīns cilvēkiem norādīja uz Dievu kā uz visas patiesās garīgās gudrības un spēka avotu, kamēr Pelāgijs cilvēkiem lika vērsties pašiem pie sevis un teica, ka tie paši savā spēkā spēj pildīt visas Dieva pavēles (citādi Dievs tās nebūtu devis). Arminiānisms ir šo abu sistēmu kompromiss – kaut arī savā evaņģēliskākajā formā (kā agrīnajā vesliānismā) tas tuvojas ticības reliģijai, tomēr tas joprojām satur nopietnas kļūdas.

Šodien praktiski visas vēsturiskās draudzes izjūt iekšējus neticības uzbrukumus. Daudzas no tām jau ir padevušās, un gandrīz ikreiz šī kritiena trajektorija ir no kalvinisma uz arminiānismu, no arminiānisma uz liberālismu un tad – uz unitārismu. Vēsture rāda, ka liberālisms un unitārisms sairst līdz sociālam evaņģēlijam, kas ir pārāk vājš, lai sevi uzturētu. Autors ir pārliecināts, ka kristietības nākotne ir cieši saistīta ar to teoloģijas sistēmu, ko vēsturiski dēvē par kalvinismu. Visur, kur ir tikuši atmesti kalvinisma teocentriskie principi, ir veidojusies spēcīga tendence nogrimt antropocentriskā naturālismā vai sekulārismā. Ļoti pārliecinoši ir izskanējusi arī doma, ka starp kalvinismu un ateismu nav neviena konsekventa pieturpunkta.

 

  1. Dieva suverenitāte

Kalvinisma pamatprincips ir Dieva suverenitāte. Tas apliecina, ka trīsvienīgā Dieva nolūks ir absolūts un bez nosacījumiem, neatkarīgs no visas laicīgās radības un radies vienīgi Viņa paša gribas mūžīgajā nodomā. Viņš nosaka dabas virzību un vada vēstures gaitu līdz pat vissīkākajām detaļām. Tāpēc Viņa lēmumi ir mūžīgi, nemaināmi, svēti, visgudri un suverēni. Bībelē tie ir attēloti kā pamats dievišķajai visu nākotnes notikumu pārredzēšanai, un tos nenosaka šī priekšzināšana vai jebkas cits, kas izriet no nākotnes notikumiem.

Katrs domājošs cilvēks skaidri saprot, ka viņa dzīvi vada kāda suverenitāte. Viņam netika jautāts, vai viņš vēlas eksistēt, kad vai kur, vai par ko viņš gribētu piedzimt, divdesmitajā gadsimtā vai pirms Noasa plūdiem, par vīrieti vai par sievieti, ar baltu vai ar melnu ādas krāsu, Amerikā, Ķīnā vai Āfrikā. Visas šīs lietas bija suverēni nolemtas viņa vietā vēl pirms viņa eksistences. Kristieši visos laikos ir atzinuši, ka Dievs ir pasaules Radītājs un Vadītājs un ka tādēļ Viņš ir galējais visas varas avots. No tā izriet, ka itin nekas nevar notikt ārpus Viņa suverēnās gribas – citādi Viņš nebūtu īstens Dievs. Ja cilvēks domās pakavējas pie šīs patiesības, tad viņš saskata tajā apsvērumus, kas nostiprina kalvinistisko un atspēko arminiānisko pozīciju.

Tā kā Dievs ir radījis visu, kas eksistē, Viņš ir absolūtais visas savas radības Īpašnieks un Izkārtotājs. Viņš nevis tikai virspusēji ietekmē, bet patiesi valda pār cilvēku dzīvēm (Ap.d. 4:24-28). Pat tautas, salīdzinot ar Viņa varenību, ir kā puteklīši svaru kausā (Jesajas 40:12-17). Visās šķietamajās cilvēku sabiedrības sakāvēs un pretrunās patiesībā netraucētā majestātiskumā valda Dievs. Pat cilvēku grēka darbi var notikt vien ar Viņa atļauju un ar to spēku, ko Viņš piešķir savai radībai. Tā kā Viņš atļauj brīvi nevis piespiesti, tad visam, kas notiek (tostarp pat grēka darbiem un cilvēku galējam liktenim), kaut kādā nozīmē jābūt saskaņā ar Viņa mūžīgo nodomu un lēmumiem. Tieši tādā mērā, kādā tas tiek noliegts, Dievs tiek izslēgts no pasaules pārvaldes, un cilvēks paliek vien ar ierobežotu Dievu. Protams, tad rodas atsevišķas problēmas, kuras pašreizējā cilvēka zināšanu stāvoklī nevar tikt pilnībā izskaidrotas. Taču tas nav pietiekams iemesls, lai noraidītu to, ko apliecina Raksti un saprāta skaidrā loģika.

Vai Dievs nav spējīgs atgriezt grēcinieku, kad vien vēlas? Vai gan Visvarenais debesu un zemes Valdītājs nespēj mainīt paša radīto būtņu raksturu? Kānā Viņš pārvērta ūdeni vīnā, uz Damaskas ceļa atgrieza Saulu. Spitālīgais sacīja: “Kungs, ja tu gribi, tu vari mani šķīstīt.” (Mt. 8:2) – pietika ar vārdu, un viņš tapa šķīstīts. Nedomājiet, ka Dievs nespēj kontrolēt cilvēka gribu vai atjaunot dvēseli, kad vien Viņš vēlas! Viņš spēj šķīstīt kā miesu, tā dvēseli. Ja Viņš tā vēlētos, Dievs varētu izraisīt tādus kristiešu kalpotāju, misionāru un visu veidu darbinieku pieplūdus un varētu darboties savā Svētajā Garā tā, ka pavisam īsā laikā tiktu atgriezta visa pasaule. Ja Viņš būtu vēlējies glābt visus cilvēkus, Viņš varētu sūtīt eņģeļu pulkus, kas pamācītu viņus un darītu pārdabiskus darbus visā pasaulē. Viņš varētu brīnumaini darboties katra cilvēka sirdī tā, ka neviens neietu pazušanā.

Tā kā ļaunums pastāv vienīgi ar Viņa atļauju, tad Viņš, ja vien vēlētos, varētu izdzēst to no eksistences. Šāda Viņa varenība tika parādīta, piemēram, iznīcinātāja eņģeļa darbā, kurš vienā naktī nogalināja visus ēģiptiešu pirmdzimtos (2.Moz. 12:29) un citā – 185000 asīriešu armijas vīru (2.Ķēn. 19:35). Tā tika parādīta, kad zeme atvērās un aprija Korahu un viņa dumpīgos biedrus (4.Moz. 16:31-35) un kad ķēniņš Hērods tika sists un mira šausmīgā nāvē (Ap.d. 12:23). Visaugstākais Dievs ir tas, “kura vara un valdonība ir mūžīga un kura ķēniņa valstība paliek uz radu radiem. Viņa priekšā pazūd nebūtībā visi zemes iedzīvotāji, Viņš dara pēc Sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: ko Tu tur dari? “ (Dan. 4:31-32).

Tas viss izceļ reformātu ticības pamatprincipu: Dieva suverenitāti. Dievs radīja šo pasauli, kurā cilvēks dzīvo. Tā pieder Viņam un tā darbojas pēc Viņa suverēnās, labās patikas. Dievs nav zaudējis neko no savas varas, un tas ir Viņam par negodu uzskatīt, ka Viņš nomokās ar cilvēka sugu, cenšoties pēc labākajām iespējām panākt, ka cilvēki rīkotos pareizi, taču Viņam neizdodas īstenot savu mūžīgo, nemaināmo, svēto, visgudro un suverēno gribu.

Katra sistēma, kas māca, ka Dieva nopietnie nodomi atsevišķos gadījumos var tikt izjaukti un ka cilvēks (kurš ir ne vien radīta, bet arī grēcīga būtne) spēj īstenot veto tiesības pār Visvarenā Dieva plāniem, ir asā kontrastā ar bībelisko izpratni par Viņa neizmērāmo augstību, kurā Viņš ir nošķirts no visas cilvēciskās nespēcības. Cilvēku plāni ne vienmēr piepildās varas vai gudrības, vai to abu trūkuma dēļ. Bet Dievs, būdams šajās un visās citās jomās neierobežots, nevar sastapties ar neparedzētām ārkārtas situācijām. Uz Viņu neattiecas it nekādi pārmaiņu cēloņi. Iedomāties, ka Viņa plāni neizdodas un ka Viņš cenšas bez jelkādiem panākumiem, nozīmē pazemināt Viņu līdz Viņa radību līmenim un atņemt Viņam visu dievišķību.

 

  1. Cilvēka pilnīgi bezpalīdzīgais stāvoklis

Pirmā un, iespējams, visnopietnākā arminiāņu autoru kļūda ir tā, ka viņi nepiešķir pietiekamu nozīmi cilvēces grēcīgajam dumpim un garīgajai nošķirtībai no Dieva, kas īstenojās Ādamam krītot grēkā. Daži to ignorē pilnībā, kamēr citiem tas šķiet kā tāls atgadījums, kura ietekme uz šodienas cilvēku dzīvi ir niecīga. Taču, ja vien Bībelei ticošais kristietis neuzstāj uz garīgās nošķirtības no Dieva un pilnīgi graujošo seku, ko tā nodarīja cilvēcei, realitāti, tad viņš nekad nespēs kārtīgi novērtēt savu patieso stāvokli un izmisīgo glābēja nepieciešamību.

Varbūt būs vieglāk izprast cilvēka kritušo stāvokli, ja salīdzināsim to ar kritušo eņģeļu situāciju. Eņģeļi tika radīti pirms cilvēka, un katrs eņģelis tika pārbaudīts kā individuāla, morāla, ar savu personību apveltīta būtne. Tā, acīmredzot, bija tīra paklausības pārbaude – tāpat kā Ādama gadījumā. Daži eņģeļi šo pārbaudījumu izturēja (pilnībā vienīgi Dievam zināmu iemeslu dēļ) un tādēļ tika apstiprināti nevainojamu eņģeļu svētuma pozīcijā – tie šobrīd ir izredzētie debesu eņģeļi (1.Tim. 5:21). Taču citi krita un tagad ir Rakstos pieminētie dēmoni (velns, acīmredzot, bija augstākajā pakāpē no visiem, kas krita). Jūda rakstīja, ka “eņģeļus, kas savu augsto stāvokli nebija nosargājuši, bet savu mājokli atstājuši, Viņš mūžīgās saitēs saistītus tur ieslēgtus tumsā lielās dienas tiesai” (6.pants). Vēl jo vairāk, “eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam“ (2.Pēt. 2:4). Velns un dēmoni ir pilnīgi atsvešināti no Dieva, pilnīgi nodevušies grēkam bez jebkādas cerības uz glābšanu. Kristus viņu likteni apraksta kā iemešanu “mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem” (Mat. 25:41).

Kritušajiem eņģeļiem glābšanas nav. Vēstules Ebrejiem autors raksta: “Viņš jau nepieņem eņģeļus, bet gan Ābrahāma dzimumu.” (2:16) To liktenis ir noteikts un nemaināms. Gan cilvēki, gan eņģeļi saņem nebeidzamu sodu par nebeidzamu grēkošanu pret Dievu. Daži centīsies parādīt Dievu kā netaisnu, it kā Viņš uzliktu nebeidzamu sodu par grēkiem, kas pastrādāti tikai šajā dzīvē. Taču zudušie cilvēki un zudušie eņģeļi (jeb dēmoni) atrodas nebeidzamā dumpī pret Dievu, un viņi nebeidzami saņem sodu par šo pretošanos.

Radot cilvēku kā morālu būtni, Dievs rīkojās pēc cita plāna, nekā radot eņģeļus. Tā vietā, lai radītu visus cilvēkus reizē un pārbaudītu tos pa vienam, Viņš radīja vienu cilvēku fiziskā miesā, no kura jānāk visai pārējai cilvēcei un kurš (esot vienots ar visiem, kas no viņa nāks) varēja tikt nozīmēts par visas pārējās cilvēces likumīgo jeb federālo galvu un pārstāvi. Ja viņš izturētu pārbaudījumu, tad viņš un visi viņa pēcnācēji tiktu atzīti par svētiem un tiktu nostiprināti mūžīgā radības svētlaimē (gluži tāpat kā svētie eņģeļi). Bet, ja viņš kristu (kā gadījumā ar kritušajiem eņģeļiem), tad viņš un visi viņa pēcnācēji tiktu pakļauti mūžīgam sodam. Gluži kā, ja Dievs teiktu: “Šoreiz, ja ienāks grēks, lai tas ienāk caur vienu cilvēku, lai arī izpirkšana var nākt caur vienu Cilvēku.”

Tādējādi caur Ādamu kā visu pārstāvi tīrā veidā tika pārbaudīta cilvēka paklausība. Sods par nepaklausību tika skaidri atklāts: “Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi,” (1.Moz. 2:16-17).

Tāpēc šis skaidri pasludinātais sods par grēku bija nāve: tas ir tieši tas pats sods, kas tika uzlikts tiem eņģeļiem, kuri krita. Tāpat kā ar eņģeļiem, arī šī bija vienkārša pārbaude, vai cilvēks būs paklausīgs un pateicīgs debesu valstības pavalstnieks. Tā bija pavisam taisnīga, vienkārša, skaidri uzstādīta pārbaude ar Ādamam izdevīgiem noteikumiem, kuru nepildīšanai nevarētu būt nekādu attaisnojumu.

Bet notika pats ļaunākais – Ādams krita, un visa cilvēce viņa pārstāvniecībā krita līdzi. Visas šī grēka sekas tiek apkopotas vienā terminā “nāve” tā visplašākajā nozīmē. Pirmkārt tā bija piesolītā garīgā nāve jeb šķirtība no Dieva (fiziski Ādams nenomira vēl 930 gadus pēc grēkā krišanas). Viņš garīgi atsvešinājās no Dieva un nomira garīgi – tajā pašā grēka brīdī; no tā brīža viņa dzīve kļuva par nepārtrauktu tuvošanos kapam. Cilvēks šajā dzīvē pa grēka ceļiem nav aizgājis tik tālu, cik velns un dēmoni, jo viņš joprojām saņem daudzas svētības Dieva vispārīgās žēlastības dēļ – veselību, pārticību, ģimeni un draugus, dabas skaistumu – un viņu joprojām ieskauj daudzi ierobežojoši spēki. Taču cilvēks iet noteiktā virzienā. Ja viņš netiktu ierobežots, cilvēks visbeidzot kļūtu tik pat pilnīgi ļauns kā dēmoni. Savā kritušajā stāvoklī viņš baidās no Dieva, cenšas aizbēgt no Viņa un burtiski ienīst Viņu (tāpat kā dēmoni). Atstāts savā pārziņā, cilvēks šajā stāvoklī paliktu mūžīgi, jo “nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu,” (Rom. 3:10-11). Nekas, pilnīgi nekas, izņemot varenu, pārdabisku Dieva darbu, nevar glābt viņu no šī stāvokļa. Tāpēc, lai glābtu cilvēku, Dievam jāuzņemas iniciatīva – Viņam jāsamaksā sods cilvēka vietā, jānomazgā tā vaina, tādējādi atjaunojot tā svētumu un taisnumu.

Tieši to Dievs arī dara! Viņš suverēni izceļ cilvēku ārā no Sātana valstības un ieceļ to debesu valstībā. Šie ir tie izredzētie, kas Rakstos pieminēti aptuveni 25 reizes: “Bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas,” (Mat. 24:22); “Mēs zinām, Dieva mīļotie brāļi, kā jūs tikāt izredzēti,” (1Tes. 1:4); “Tikai Dieva izvēlētie to ir sasnieguši, bet pārējo sirdis ir tikušas apcietinātas,” (Rom. 11:7); “Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos?” (Rom. 8:33). Ir vēl daudz citu šādu Rakstu vietu.

Bībele māca, ka Dievs ir glābis lielu skaitu cilvēku no to grēkiem. Lai paveiktu šo darbu, Kristus, trīsvienības otrā Persona, pieņēma cilvēka dabu (brīnumaini piedzimstot jaunavai) un iedzima cilvēcē kā piedzimst katrs parasts bērns. Tādējādi Dievs kļuva iemiesots, kļuva par vienu no mums. Jēzus nodzīvoja pilnīgi bezgrēcīgu dzīvi starp cilvēkiem, pārstāvot savus ļaudis, pakļāva sevi paša dotajai bauslībai un pats izcieta sodu, ko Dievs ir noteicis par grēku. Savā bezgrēcīgajā dzīvē Viņš bija pilnīgi paklausīgs Dieva likumam, kuru Ādams bija pārkāpis, un tā nopelnīja saviem ļaudīm pilnīgu taisnību un tiesības ienākt paradīzē. Tas, ko Viņš izcieta, būdams bezgalīgi vērtīgs un cienīgs, bija līdzvērtīgi tam, ko būtu cietuši viņa ļaudis, pavadot mūžību ellē. Šādi Viņš atbrīvoja savus ļaudis no grēka un nāves bauslības. Tāpat kā šī atpirkšanas darba augļi tiek piešķirti tiem, kurus Dēlam devis Tēvs, tā arī ir teikts, ka tie tiek atjaunoti Svētajā Garā, tas ir, tie tiek darīti garīgi dzīvi jeb tie piedzimst no jauna.

Pāvils šo vispārējo patiesību pauž vēstulē Romiešiem, rakstot: “Tātad, kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku – nāve, tā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši… Bet žēlastības dāvana neatbilst pārkāpumam: viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši, bet Dieva žēlastība un viena cilvēka – Jēzus Kristus – nepelnītā žēlastības dāvana daudz vairāk nākusi pār šiem neskaitāmajiem… Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību. Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti,” (Rom. 5:12-19).

Neieraugot kontrastu starp pirmo un otro Ādamu, nav iespējams saprast kristīgo sistēmu. Rakstot svētajiem Efezā, Pāvils teica: “Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos.” Efezas kristieši pēc “pēc savas dabas” bija “Dieva dusmības bērni kā visi pārējie. Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” (Ef. 2:1-10).

Kristīgajā teoloģijā ir trīs atsevišķi un atšķirīgi pieskaitīšanas veidi. Pirmkārt, Ādama grēks tiek pieskaitīts visiem viņa pēcnācējiem (tas tiek tiesiski pārnests uz pēcnācējiem, tāpēc tie nes atbildību par grēku un cieš tā sekas). Šī ir pazīstama kā iedzimtā grēka doktrīna. Otrkārt, tieši tādā pašā veidā ticīgā grēks tiek pieskaitīts Kristum, tāpēc bezvainīgais Glābējs cieš tā sekas. Un treškārt, Kristus taisnība tiek pieskaitīta ticīgajam un nodrošina tam ieeju paradīzē. Protams, Ādama pēcnācējus nevar personīgi vainot pie Ādama grēka vairāk nekā Kristu – pie Viņa ļaužu grēkiem vai arī uzslavēt Viņa ļaudis par Viņa taisnumu. Visos šajos gadījumos tā ir tiesiska darbība. Grēcinieks saņem Kristus glābšanu tieši tādā pašā veidā kā viņš saņem Ādama nosodījumu un postu. Katrā no šiem gadījumiem sekas izriet no iesaistīto personu ciešas oficiālās vienotības. Noraidīt jebkuru no šiem trim soļiem nozīmē noraidīt būtisku kristīgās sistēmas pamatdaļu.

Tātad starp Ādamu un Kristu glābšanas jautājumā pastāv ciešas paralēles. Augstāk minētajos fragmentos Pāvils virknē frāzi pēc frāzes, uzsverot to, ka cilvēce ir ne tik vien slima vai garīgi nomaldījusies, bet gan garīgi mirusi. Kristus mācot uzsvēra: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības,”(Jņ. 3:3). Tad Viņš atkal teica: “Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos,” (Jņ. 8:43). Dieva neatjaunots cilvēks nevar ne redzēt Dieva valstību, ne garīgi sadzirdēt par to runātos vārdus – par iekļūšanu tajā nemaz nerunājot. Ja taisnie būtu atstāti savā nodabā, arī tie, tāpat kā kritušie eņģeļi, nekad nebūtu pievērsušies Dievam.

Garīgi miris cilvēks ir tikpat nespējīgs dot sev garīgo dzīvību kā fiziski miris cilvēks – dot sev fizisko dzīvību: tam nepieciešams pārdabisks Dieva darbs. Grēcinieks ienāk Dieva ģimenē tieši tādā pašā veidā, kādā viņš ienāk cilvēku ģimenē: piedzimstot tajā. Ar šādu pārdabisku darbību Dievs pats (savā Svētajā Garā) suverēni izceļ cilvēku no Sātana valstības un caur garīgu atdzimšanu ieliek viņu savā garīgajā valstībā.

Kad reiz atpirktais grēcinieks ir piedzimis Dieva valstībā, viņš vairs nekad nevar šo piedzimšanu zaudēt. Tā kā bija nepieciešams pārdabisks darbs, lai ievestu viņu šajā pārdabiskajā stāvoklī, tad tāds pats darbs būtu nepieciešams, lai viņu no tā izvestu. Tas arī dod šo absolūto drošību, ka tie, kas ir atdzimuši (un tā kļuvuši par īstiem kristiešiem), nekad nezaudēs savu glābšanu, un Dieva spēks tos pasargās visos šīs dzīves pārbaudījumos un grūtībās un ievedīs tos debesu valstībā. “Kas manus vārdus dzird un tic tam, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvē,” (Jņ. 5:24). “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns,” (2. Kor. 5:17). “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas,” (Jņ. 10:27-29). Šo pazīst kā mūžīgās drošības un svēto pastāvēšanas doktrīnu.

Šī mūžīgās dzīvības dāvana netiek piešķirta visiem – to iegūst tikai tie, kurus izvēlas Dievs. Tas nenozīmē, ka kāds, kurš vēlas tikt glābts, var netikt pieņemts, jo aicinājums skan: “Kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas,” (Atkl. 22:17). Lieta ir tāda, ka garīgi miris cilvēks nemaz nevar nākt. “Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis,” (Jņ. 6:44). Šo vēlmi jeb alkas mēdz izjust vienīgi tie, kurus garīgi dzīvus darījis Svētais Gars – tie ir izredzētie. Bet pretstatā šai ir vēl viena cilvēku grupa, kurus varētu dēvēt par neizredzētajiem. Floids Hamiltons par tiem ļoti trāpīgi rakstīja: “Dievs dara vien to, ka atstāj tos savā nodabā un ļauj tiem netraucēti turpināt savu ceļu. Viņi pēc dabas ir ļauni, un Dievs vienkārši ir paredzējis šo dabu atstāt nemainītu. Kalvinisma pretinieku bieži veidotais nežēlīgā Dieva, kurš atsakās glābt visus, kuri grib tikt glābti, tēls ir neveikla karikatūra. Dievs glābj visus, kuri vēlas tikt glābti, bet neviens, kura daba nav izmainīta, nevēlas tikt glābts.”

 

  1. Kristus izpirkums

Mums nav atklāts, kāpēc Dievs neglābj visu cilvēci, kad it visi bija vienlīdz necienīgi un kad Golgātas upuris bija bezgalīgi vērtīga Persona, ar ko pilnībā pietiek, lai izglābtu visus cilvēkus, ja vien Dievs tā būtu vēlējies. Raksti parāda, ka ne visi būs glābti; taču mums jāpatur prātā, ka šis izpirkums, kura īstenošana Dievam maksāja ļoti dārgi, pieder Dievam – Viņam ir visas tiesības lietot to pēc saviem ieskatiem. Nevienam cilvēkam uz to nav nekādu tiesību. Bībele atkārtoti māca, ka glābšana ir no žēlastības. Žēlastība ir labvēlība, kas parādīta kādam, kurš to nav pelnījis, un pat vēl vairāk – kādam, kurš ir pelnījis pretējo. Ja kaut daļu cilvēka glābšanas būtu sagādājuši viņa paša labie darbi, tad patiesi starp cilvēkiem pastāvētu atšķirība, kas ļautu tiem, kuri ir atbildējuši žēlastības piedāvājumam, nicīgi rādīt ar pirkstu uz pazudušajiem un teikt: “Jums bija tāda pati izdevība kā man. Es to pieņēmu, bet jūs – atraidījāt, un tāpēc jums nav nekāda attaisnojuma!” Bet nē! Dievs šo sistēmu ir izkārtojis tā, ka izglābtie var vienīgi būt mūžīgi pateicīgi Dievam par glābšanu. Cilvēkam nav lemts jautāt, kāpēc Dievs dara, kā Viņš dara, jo Raksti saka: “Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties? Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam: kāpēc tu mani tādu esi radījis? Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam? Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt Savu dusmību un zināmu darīt Savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus, lai atklātu Savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai? Par tādiem Viņš mūs ir aicinājis[..],” (Rom. 9:20-24).

Šķiet, ka vienīgi kalvinisti uztver cilvēka grēkā krišanu nopietni. Ļoti lielā daļā šodienas mācību, domu un sprediķu iztrūkst pienācīga grēkā krišanas un cilvēka pašreizējā bezcerīgā stāvokļa izvērtējuma. Arminiānisms izdara nopietnu kļūdu, pieņemot, ka cilvēks ir pietiekami spējīgs pievērsties Dievam, ja vien to vēlas. Kalvinisti uzstāj, ka cilvēks nav vienkārši slims vai negribīgs, vai ka tam trūkst tikai pareizā iedrošinājuma – viņš ir garīgi miris. Kristus izpirkums nav tikai abstrakta glābšanas iespējamība (tā, ka visi varētu pievērsties Dievam, ja to vēlētos). Kalvinisti pastāvēs uz to, ka šis izpirkums bija objektīvs, vēsturē paveikts darbs, kas atcēla visas tiesiskās barjeras tiem, uz ko tas attiecās. Tam seko Svētā Gara darbs, subjektīva šī izpirkuma dāvanu piemērošana dievišķi iecerēto sirdīm.

Lūk, vēlreiz – viena no svarīgākajām Rakstu vietām, kas runā par glābšanu: “Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis,” (Jņ. 6:44). Cita, līdzīga, saka: “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu,” (Jņ. 6:37). Apustulis Pāvils rakstīja: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” (1.Kor. 2:14)

Kā gan Dievs izraisa izredzēto ticību? Atbilde ir tāda, ka atdzimšanas darbā Svētais Gars pakļauj sev cilvēka sirdi un ieliek tajā jaunu dabu, kura mīl taisnību un ienīst grēku. Viņš nespiež cilvēku pret viņa paša gribu, bet padara to mīloši un spontāni paklausīgu Dieva gribai. Kad nocietinātajam vajātājam Saulam ceļā uz Damasku parādījās Tas Kungs, viņš tūdaļ pat kļuva paklausīgs Dieva gribai. “Tava tauta būs labprātīga tava karagājiena dienā,” (Ps. 110:3). Dievs piešķir Saviem cilvēkiem vēlēšanos nākt. Šis Dieva darbs neapzinātajā cilvēka dabā ir pazīstams kā atjaunošana, atdzimšana, piedzimšana no jauna. Kad cilvēkam ir piešķirta jauna daba, viņš sāk reaģēt saskaņā ar šo dabu. Viņš staigā ticībā un dara labus, grēku nožēlai raksturīgus darbus tikpat dabiski, kā vīnogulājs dod vīnogas. Ja agrāk viņa stihija bija grēks, tad tagad par to kļūst svētums (kaut arī ne uzreiz pilnībā, jo viņam joprojām ir pieķērušās vecās dabas paliekas; un, kamēr viņš paliek šajā pasaulē, viņš joprojām atrodas grēcīgā vidē). Bet, kad viņa jaunajai dabai ir iespēja izpausties, atdzimušais cilvēks pieaug taisnumā – viņam patīk lasīt Dieva Vārdu, lūgt un nākt sadraudzībā ar citiem kristiešiem.

Nākas izdarīt izvēli starp pilnīgi paveiktas, spēcīgas iedarbības izpirkumu un plaši piemērojamu, nepilnīgi paveiktu izpirkumu – abi reizē nav iespējami. Ja patiesi būtu abi, tad tā būtu universāla glābšana. Arminiāņi izpirkumu piemēro tik plaši, ka tā faktiskā iedarbība kļūst praktiski bezvērtīga – ja nu vienīgi kā pašaizliedzīgas kalpošanas paraugam. Dr. B. B. Vorfīlds šo patiesību ilustrēja ļoti vienkārši. Viņš teica, ka izpirkums ir kā pīrāgu mīkla: jo plašāku to rullē, jo plānāka tā paliek. Arminiāņi, attiecinot to uz visiem cilvēkiem, samazina tās iedarbību tik ļoti, ka tā vairs praktiski nav nekāda glābšana.

Vēl jo vairāk, ja Dievs būtu uzlicis Kristum visu cilvēku grēkus, tas nozīmētu, ka zudušo grēkus Viņš soda divreiz: vispirms Kristū un tad arī viņos pašos. Tas nu gan būtu netaisni! Ja Kristus ir samaksājis viņu parādu, tad viņi ir brīvi, un Svētais Gars tos noteikti vedīs pie ticības un grēku nožēlas. Ja izpirkums patiešām būtu bijis neierobežots, tad tas nozīmētu, ka Kristus nomira par daudziem, kuru liktenis jau bija izlemts un kuri Kristus ciešanu laikā jau atradās ellē. Ja izpirkums būtu vienkārši atcēlis pār cilvēku pasludināto spriedumu (lai dotu tam vēl vienu iespēju būt ticīgam un paklausīgam), tas nozīmētu, ka Dievs grib vēlreiz to pārbaudīt – tāpat kā viņa senci Ādamu. Taču šāda pārbaude jau tika izmēģināta un tās rezultāti tapa zināmi jau sen atpakaļ, turklāt daudz labvēlīgākā vidē. Novedot neierobežotā izpirkuma teoriju līdz loģiskajiem secinājumiem, tā ved absurdā.

Kristus ciešanas, kā cilvēkam sešas stundas karājoties pie krusta, bija pamatā nevis fiziskas, bet gan psiholoģiskas un garīgas. Kad Viņš izsaucās: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mt. 27:46), Kristus burtiski izcieta elles mokas. Jo elle būtībā ir tieši tas: nošķirtība no patīkamās Dieva klātbūtnes, nošķirtība no visa, kas ir labs un vēlams. Tādas ciešanas nav cilvēkam aptveramas. Bet tā kā Kristus cieta, būdams dievišķs cilvēks, Viņa ciešanas bija taisnīgs ekvivalents tam, ko Viņa ļaudis būtu cietuši, pavadot mūžību ellē.

Patiesībā, izpirktais cilvēks Kristus pestīšanā iegūst vairāk, nekā viņš zaudēja Ādama krišanā. Jo iemiesojoties Dievs burtiski pievienojās cilvēcei un pieņēma cilvēka dabu, kuru Kristus savā apskaidrotajā miesā saglabās mūžīgi. Acīmredzot, Viņš būs vienīgā trīsvienības persona, kuru izpirktie debesīs redzēs. Pēteris saka, ka tiem, kas dabūjuši to pašu dārgo ticību, ir “daļa pie dievišķās dabas” (2.Pēt. 1:4); Pāvils saka, ka ticīgie ir “Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki” (Rom. 8:17). Jūs tikai iedomājieties: dievišķās dabas dalībnieki, Kristus līdzmantinieki! Kādu vēl lielāku svētību gan Dievs varētu dāvāt grēcīgiem cilvēkiem? Tā nu izpirktie cilvēki ir pārāki par eņģeļiem, jo eņģeļi Rakstos tiek saukti tikai par Dieva vēstniekiem, Viņa kalpiem.

Beigu beigās arminiāņiem jāsaskaras ar to pašu problēmu, ar kuru sastopas kalvinisti: ar plašāko problēmu – kāpēc bezgalīgi svēts un varens Dievs vispār pieļauj grēku. Tagadējā zināšanu stāvoklī teologi var sniegt tikai daļējas atbildes. Taču kalvinisti nebīstas no šīs problēmas un atzīst Bībeles doktrīnu, ka visiem cilvēkiem bija taisnīga un izdevīga iespēja Ādamā. Tagad Dievs savā žēlastībā glābj dažus no šīs kritušās cilvēces, bet citiem ļauj turpināt iet viņu grēkpilno ceļu, parādot savu taisnību un viņu sodu. Bet, atzīstot Dieva priekšzināšanu, arminiāņi nekādi nevar paskaidrot, kāpēc Dievs mērķtiecīgi un tīši rada tos, kuru pazušanu jau zina, tos, kuri pavadīs mūžību ellē.

Runājot par ļaunuma problēmu, kalvinisti var teikt, ka Dievs ir radījis šo pasauli kā uzvedumu, kurā Viņš parāda Savu godību, Savas brīnumainās īpašības visām Savām radībām par apbrīnu: Savu būtību, gudrību, varenību, svētumu, taisnību, labestību un patiesību. Kā Dievs parāda savu taisnību?

Dieva taisnīgums pieprasa, lai labais tiktu atalgots, bet grēks – sodīts. Grēka sodīšana ir tikpat nepieciešama, cik labestības atalgošana – Dievs būtu netaisns, ja vienu vai otru nepildītu. Viņš radīja cilvēkus un eņģeļus ne kā robotus, kas automātiski izpildītu labus darbus kā mašīna, kas štancē skrūves vai skārda bundžas (nesaņemot par to nekādu atalgojumu), bet gan kā morāli aktīvas būtnes, radītas Viņa līdzībā, spējīgas (Ādamā pirms krišanas) izvēlēties starp labo un ļauno. Pret tiem, kurus Dievs ir nolēmis glābt žēlastībā, Viņš parāda taisnīgumu, apbalvojot viņus par labajiem darbiem, kas ir Kristū, viņu Glābējā, un pieskaitot šos darbus viņiem, kas apstiprina viņus svētumā un dod ieeju paradīzē. Dievs parāda savu taisnīgumu arī pret tiem, kurus ir nolēmis netraucēt to brīvprātīgajā grēka ceļā.

Turklāt, ja grēks nebūtu pieļauts, tad pietiekamā mērā nevarētu parādīties Dieva visgodājamākās īpašības – apžēlošana, žēlsirdība, mīlestība un svētums – kas parādītas, Viņam izpērkot grēciniekus. Debesu eņģeļi nopelnīja glābšanu pēc darbu derības, turot Dieva likumu. Tāpat kā Ādams, arī viņi saņēma paklausības apbalvojumu apsolījumu. Tie palika paklausīgi un tika nostiprināti svētumā. Tie nepazīst glābšanu žēlastībā. Kāda sena baznīcas dziesma saka: “Kad es dziedāšu glābšanas stāstu, eņģeļi sakļaus spārnus un ieklausīsies.” Tāds būs galējais kontrasts starp cilvēkiem un eņģeļiem.

Tāpēc grēku var skaidrot tā, ka Dievs to pieļauj, taču kontrolē un uzvar Sev par godu. Ja radībā netiktu pieļauts grēks, tad šīs varenās īpašības nevarētu pietiekami parādīties Viņa saprātīgajai radībai – cilvēkiem un eņģeļiem – un lielākoties paliktu mūžīgi apslēptas dievišķās dabas dziļumos.

 

  1. Dieva priekšzināšana

Evaņģēliskie arminiāņi atzīst, ka Dievam ir priekšzināšanas un spēja paredzēt nākotnes notikumus. Taču, ja Dievs priekšzina kādu nākotnes notikumu, tad šis notikums ir tik negrozāms un drošs, kā iepriekš noteikts. Priekšzināšana nozīmē noteiktību, bet noteiktība – priekšnoteikšanu. Evaņģēliskie arminiāņi nenoliedz, ka pastāv tāda lieta kā izredzētība glābšanai, jo nav iespējams atbrīvoties no vārdiem “izredzētie” vai “izredzēšana”, kas Jaunajā Derībā parādās kādas divdesmit piecas reizes. Taču viņi cenšas izpostīt šo vārdu spēku, sakot, ka izredzēšana balstās priekšzināšanā: ka Dievs ielūkojas plašajā nākamības alejā un saskata tos, kuri atbildēs Viņa žēlastības pilnajam piedāvājumam – un tos arī izredz.

Taču, atzīstot priekšzināšanu, arminiāņu piekāpšanās ir liktenīga; tēlaini izsakoties, viņi iekrīt pašu raktajā bedrē. Kāpēc? Gluži vienkārši tāpēc, ka, tāpat kā Dievs paredz tos, kas tiks glābti, Viņš redz arī tos, kas ies pazušanā. Kāpēc tad Viņš rada tos, kas ies pazušanā? Ir skaidrs, ka Viņam nav nekāda pienākuma tos radīt – nav nekāda ārēja spēka ārpus Dieva, kas liktu Viņam tā rīkoties. Ja Viņš vēlētos, lai visi ir glābti, un no visas sirds censtos izglābt visus cilvēkus, tad Viņš varētu vismaz atturēties radīt tos, kuri, tiekot radīti, ies drošā pazušanā. Arminiāņi nevar konsekventi pieturēties pie Dieva priekšzināšanas un reizē noliegt izredzētības un predestinācijas doktrīnas.

Jautājums paliek: kāpēc Dievs rada tos, kuru nokļūšanu ellē Viņš jau zina? Tā būtu vienkārši muļķība, ja Dievs vēlētos glābt vai censtos glābt tos, kuru pazušanu Viņš jau zina. Tas Viņam nozīmētu cīnīties pašam pret Sevi. Pat cilvēks ir pietiekami saprātīgs, lai nemēģinātu kaut ko paveikt, ja zina, ka to negrib vai nespēj paveikt. Arminiāņiem neatliek nekas cits kā noliegt Dieva priekšzināšanu, bet tad viņiem paliek tikai ierobežots, nezinošs, galīgs Dievs, kurš vārda patiesajā nozīmē nemaz nav Dievs. Ja izredzēšana balstās priekšzināšanā, tad tas ir tik nejēdzīgi, ka vairāk samulsina nekā apgaismo. Jo, runājot kaut vai tikai par izredzētajiem, kāda gan jēga Dievam izredzēt tos, par kuriem Viņš zina, ka tie izredzēs paši sevi? Tā gluži vienkārši būtu nejēdzība.

 

  1. Universālistiskās Rakstu vietas

Droši vien vērā ņemamākā arminiānisma aizstāvība atrodama universālistiskajās Rakstu vietās. Trīs biežāk citētās ir šīs: “…jo Viņš negrib, ka kādi ietu pazušanā, bet grib ka visi grēku nožēlā atgriežas” (2.Pēt. 3:9), “kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” (1.Tim. 2:4), “…Kristus Jēzus kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem…” (1.Tim. 2:5-6). Runājot par šiem pantiem, jāpatur prātā, ka – mēs to jau aplūkojām – Dievs ir absolūtais, suverēnais debesu un zemes Valdnieks, un cilvēkam nekad neklājas domāt par Viņu kā par tādu, kurš vēlas un cenšas paveikt to, ko ir iecerējis nedarīt. Rīkojoties citādi, Viņš vienkārši rīkotos muļķīgi. Tā kā Raksti māca, ka daži cilvēki ies pazušanā (piemēram, Mt. 25:46), Pēteris noteikti nedomā, ka Dievs patiešām vēlas vai cenšas izglābt katru individuālo cilvēku. Jo, ja Viņa griba būtu izglābt katru cilvēces indivīdu, tad neviena pati dvēsele nevarētu iet pazušanā. Kā teica Pāvils: “Kas tad spēj pretoties Viņa lēmumam?” (Rom. 9:19).

Šie panti vienkārši māca, ka Dievs ir labvēlīgs un negūst prieku Savu radību ciešanās tāpat kā tēvu nepriecē sods, kas reizēm jāpiemēro savam dēlam. Vārds “gribēt” Rakstos tiek lietots dažādos veidos (tāpat kā arī ikdienas lietojumā). Reizēm tas ir lietots “vēlēties” vai “nolemt” nozīmē. Taisns tiesnesis negrib (nevēlas), ka kāds tiktu pakārts vai ieslēgts cietumā, taču viņš grib (nolemj), ka vainīgais cilvēks tiks sodīts. Tādā pašā nozīmē pie pietiekamiem iemesliem cilvēks gribēs, lai viņam amputē kādu locekli (vai izrauj aci), kaut arī tas nav viņa vēlmju mērķis.

Arminiāņi uzstāj, ka vārdi “kādi” un “visi” 2.Pētera 3:9 attiecas uz visu cilvēci bez izņēmuma. Taču pirmkārt ir svarīgi ievērot, uz ko šie vārdi ir attiecināti. Šī vēstule ir adresēta nevis visai cilvēcei, bet gan kristiešiem: “…tiem, kas … dabūjuši to pašu dārgo ticību kā mēs,” (2.Pēt. 1:1). Šīs pašas nodaļas sākumā Pēteris tos, kuriem raksta, uzrunā kā “mīļotos” (3:1). Aplūkojot šo pantu pilnībā, un ne otro pusi vien, atklājas, ka tas primāri ir nevis glābšanas pants, bet gan otrās atnākšanas pants. Tas sākas ar vārdiem: “Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu [vienskaitlī].” Kas ir šis apsolījums? “Viņa apsolītā atnākšana” (4.p.). Tā ir atsauce uz Kristus otro atnākšanu, kad Viņš nāks kā tiesnesis un kad ļaunie tiks pazudināti uguns jūrā. Šis pants uzrunā ierobežotu grupu. Tajā teikts, ka Tas Kungs “pacietīgi gaida uz mums”, tas ir, uz Viņa izredzētajiem, no kuriem daudzi vēl nebija atjaunoti un tāpēc vēl nebija nākuši pie grēku nožēlas. Tāpēc 9. pantu visai nekļūdīgi var lasīt šādi: “Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā daži domā, bet pacietīgi gaida uz mums, jo viņš negrib, ka kādi no mums ietu pazušanā, bet grib, ka mēs visi grēku nožēlā atgrieztos.”

Kā ar 1.Timotejam 2:4-6, “kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas… kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem”? Jāievēro, ka vārds “visi” tiek lietots dažādās nozīmēs. Bieži vien tas nozīmē nevis visus cilvēkus bez izņēmuma, bet visus bez atšķirības: jūdus un pagānus, vergus un brīvos, vīriešus un sievietes, bagātos un nabagos. Šajā kontekstā tas skaidri ir lietots šādā nozīmē. Gadsimtiem ilgi tieši jūdi – ar retiem izņēmumiem – bija vienīgie Dieva glābjošās žēlastības saņēmēji. Viņi bija kļuvuši par visnacionālistiskākajiem un netolerantākajiem cilvēkiem pasaulē. Tā vietā, lai redzētu, ka savā stāvoklī tie ir Dieva pārstāvji visu pasaules cilvēku priekšā, viņi bija glabājuši šīs svētības tikai sev pašiem. Pat agrīnie kristieši kādu laiku sliecās paturēt Mesijas sniegto misiju pie sevis. Pagānu glābšana bija agrāk nepazīta mistērija (Ef. 4:6; Kol. 1:27). Farizeji bija norobežojušies tik stingri, ka pagāni tika uzskatīti par “nešķīstiem”, “prastiem”, “pagānu grēciniekiem” – pat par “suņiem”. Ebrejiem nebija ļauts biedroties vai kā citādi stāties sakaros ar pagāniem (Jņ. 4:9, Ap. d. 10:28, 11:3). Ja ortodoksālais jūds bija izgājis tirgus laukumā un saskāries ar pagāniem, tad viņš tika uzskatīts par nešķīstu (Mk. 7:4). Pēc tam, kad Pēteris bija sludinājis romiešu centurionam Kornēlijam un pārējiem, kas bija sanākuši viņa namā, Jeruzalemes draudze viņu stingri norāja. Var gandrīz sadzirdēt pārsteigumā aizrauto elpu, kad pēc Pētera izklāsta par notikušo tie sacīja: “Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā,” (Ap. d. 11:18) – tas ir, nevis katram pasaules indivīdam, bet vienlīdz jūdiem un pagāniem. Šādā lietojumā vārds “visi” attiecas nevis uz indivīdiem, bet gan uz cilvēci kopumā.

Kad par Jāni Kristītāju ir rakstīts, ka “pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzalemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus” (Mk. 1:5), ir skaidrs, ka tā rīkojās ne jau katrs indivīds. Pēc tam, kad Pēteris un Jānis bija izdziedinājuši klibo pie tempļa durvīm, ir teikts, ka “visi teica Dievu par to, kas bija noticis” (Ap. d. 4:21). Jēzus saviem mācekļiem teica, ka “visi” tos ienīdīs Viņa vārda dēļ (Lk. 21:17). Tāpat, kad Jēzus sacīja: “Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis,” (Jņ. 12:32), Viņš taču nemēģināja pateikt, ka ikkatrs cilvēks tiks šādi vilkts. Tas, ko Viņš ar to teica, bija, ka gan jūdi, gan pagāni, visu tautu un rasu cilvēki tiks vilkti pie Viņa – un mēs redzam, ka tieši tas faktiski arī notiek.

1.Korintiešiem 15:22 ir teikts: “Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” Arminiāņi bieži citē šo pantu, lai pierādītu neierobežotu jeb universālu izpirkumu. Šis ir pants no Pāvila slavenās augšāmcelšanas nodaļas, un šis konteksts skaidri parāda, ka viņš runā nevis par šī laika dzīvi (fizisku vai garīgu), bet gan par dzīvi pēc augšāmcelšanas. Kristus pirmais ieiet augšāmcelšanas dzīvē; tad, Viņam atgriežoties, arī Viņa cilvēki ieiet savā augšāmcelšanas dzīvē. Tas, ko saka Pāvils, ir – brīnišķīgā augšāmcelšanas dzīve kļūs par realitāti, ne visiem cilvēkiem, bet visiem, kas ir Kristū. Šo punktu ilustrē labi zināmais fakts, ka visa cilvēce krita Ādamā, kurš darbojās kā tās federālā galva un pārstāvis. Tāpēc arī Pāvils saka: “Kā visi, kas dzimuši Ādamā, mirst, tā visi, kas atdzimuši Kristū, tiks dzīvi darīti.” Tā šis pants runā ne par pagātni, ne par tagadni, bet gan par ko nākotnē esošu – tam nav nekādas īpašas daļas gar kalvinistu un arminiāņu strīdu.

Vēl divi panti, kas bieži tiek citēti arminiānisma aizstāvībai, ir šādi: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani” (Atkl. 3:20) un “…kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas” (Atkl. 22:17). Šis vispārējais aicinājums attiecas uz visiem cilvēkiem. Tas var būt (un bieži arī ir) Svētā Gara līdzeklis tam, lai noteiktos indivīdos izraisītu vēlmi pēc glābšanas, Viņam nākot savā pārdabiskajā spēkā tos atjaunot. Taču šie panti, apskatīti paši par sevi, klusē par to, ka kritušais cilvēks ir garīgi miris un pilnībā nespējīgs atbildēt šim aicinājumam, gluži tāpat kā kritušie eņģeļi jeb dēmoni. Kritušais cilvēks ir tikpat miris garīgi, cik Lācars bija miris fiziski līdz Jēzus skaļā balsī izsaucās: “Lācar, nāc ārā!” Viņš ir tikpat garīgi miris kā farizejs Nikodēms, kuram Jēzus teica: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības,” (Jņ 3:3). Kristus sacīja farizejiem: “Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos,” (Jņ. 8:43). Bez dievišķas palīdzības neviens nav spējīgs sadzirdēt šo aicinājumu vai sākt gribēt nākt pie Kristus.

Apgalvojumu, ka Kristus ir nomiris par visu grēkiem, skaidrāku padara dziesma, ko atpirktie dzied Jēra troņa priekšā: “Tu tapi nokauts un esi atpircis Dievam ar Savām asinīm cilvēkus no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām,” (Atkl. 5:9). Bieži vārds “visi” jāsaprot kā “visi izredzētie”, “visa Viņa draudze”, “visi, kurus Tēvs ir devis Dēlam” (kā tad, kad Kristus saka: “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis” (Jņ. 6:37)), nevis kā “visi cilvēki universālā nozīmē” vai “katrs indivīds”. Atpirkto pulku veidos visu šķiru un dzīves apstākļu cilvēki: prinči un zemnieki, bagātie un nabagi, vergi un brīvie, vīrieši un sievietes, jūdi un grieķi, cilvēki no visām tautām un rasēm. Tāds ir patiesais Rakstu universālisms.

 

  1. Abu sistēmu salīdzinājums

Autors ir pārliecināts, ka kristietības pilnīgākā izpausme parādās reformātu ticībā. Reformētās ticības lielā priekšrocība ir tā, ka piecu kalvinisma punktu sistēmā tā skaidri parāda, ko Bībele māca par glābšanu. Vienīgi redzot šīs patiesības kā savstarpēji saistītu vienību, ir iespējams patiesi izprast un novērtēt kristīgo sistēmu visā tās spēkā un skaistumā. Par iemeslu tam, ka tik daudziem kristiešiem ir vāja ticība un ka tik daudzas draudzes pasniedz tikai visnotaļ virspusēju kristietības formu, ir tas, ka tie nekad tā īsti nav aplūkojuši šo sistēmu tās loģiskajā vienotībā. Nepietiek ar to, ka cilvēks, kurš sevi sauc par kristieti, zina, ka Dievs viņu mīl un ka viņa grēki ir piedoti, – viņam jāzina, kā un kāpēc ir paveikta viņa atpirkšana un kā tā darbojas. Tas ir sistemātiski parādīts piecos kalvinisma punktos.

Vēsturiski piecus kalvinisma punktus ir ievērojušas prezbiterāņu un reformātu draudzes, kā arī daudzas baptistu draudzes, kamēr piecu arminiānisma punktu būtību pārstāv metodistu, luterāņu un arī daudzas baptistu draudzes. Pieci kalvinisma punkti ir šādi:

 

-Pilnīga samaitātība

-Beznosacījumu izredzētība

-Ierobežots izpirkums

-Neatvairāma (iedarbīga) žēlastība

-Svēto pastāvēšana

 

Sekojošais materiāls (ņemts no Deivida N. Stīla un Kērtisa Tomasa “Romans: An Interpretive Outline”) sevišķi skaidrā un koncentrētā veidā pretstata piecus Kalvinisma punktus un piecus arminiānisma punktus. Tas kā pielikums ir iekļauts arī šī autora darbā “The Reformed Doctrine of Predestination”. (Šīs grāmatas ir publicējuši “Presbyterian and Reformed Publishing Co.” Filipsbergā, Ņūdžersijā)

 

Pieci arminiānisma punkti

  1. Brīvā griba jeb cilvēka spēja. Kaut arī grēkā krišana nopietni ietekmēja cilvēka dabu, tomēr cilvēks nav atstāts pilnīgas garīgas bezpalīdzības stāvoklī. Dievs savā žēlastībā ļauj katram grēciniekam nožēlot grēkus un nākt ticībā, taču neiejaucas cilvēka brīvībā. Katram grēciniekam ir brīva griba, no kuras lietojuma ir atkarīgs viņa mūžīgais liktenis. Cilvēka brīvība ir garīgajā jomā izvēlēties labo pāri ļaunajam – šo gribu viņa grēcīgā daba nepakļauj. Grēciniekam ir spēja vai nu sadarboties ar Dieva Garu un tikt atjaunotam, vai arī pretoties Dieva žēlastībai un iet bojā. Zudušajam grēciniekam ir nepieciešama Gara palīdzība, taču viņam nav jābūt Gara atjaunotam, lai ticētu, jo ticība ir cilvēka darbība, kas notiek pirms jaunās piedzimšanas. Ticība ir grēcinieka dāvana Dievam – tas ir cilvēka devums glābšanai.
  2. Nosacījuma izredzētība. Dievs pirms pasaules radīšanas izraudzīja noteiktus indivīdus pestīšanai, redzot, ka tie atsauksies Viņa aicinājumam. Viņš izvēlējās tikai tos, par kuriem zināja – tie paši brīvi izvēlēsies ticēt evaņģēlijam. Tādējādi izredzētību noteica vai pamudināja tas, ko darīs cilvēks. Dieva paredzētā ticība, kurā balstās Viņa izvēle, ir nevis dota grēciniekam no Dieva (tā nav radīta Svētā Gara atjaunojošajā spēkā), bet gan pilnībā nāk no paša cilvēka gribas. Cilvēkam tika dota pilnīga teikšana par to, kurš ticēs un kurš tādēļ tiks izredzēts glābšanai. Dievs izredzēja tos, par kuriem zināja – tie no savas brīvās gribas izvēlēsies Kristu. Tādēļ glābšanas pamatcēlonis ir nevis Dieva izvēle, bet gan grēcinieka lēmums sekot Kristum.
  3. Universāla glābšana jeb vispārējs izpirkums. Kristus glābjošais darbs darīja iespējamu visu glābšanu, taču tas nav nodrošinājis neviena izglābšanu. Lai arī Kristus nomira par visiem un par katru, tomēr glābti ir tikai tie, kas tic uz Viņu. Viņa nāve deva iespēju Dievam piedot grēciniekiem pie noteikuma, ka tie tic, taču faktiski tā nepaņēma neviena grēkus. Kristus izpirkums kļūst iedarbīgs tikai tad, ja cilvēks izvēlas to pieņemt.
  4. Pastāv iespēja sekmīgi pretoties Svētajam Garam. Gars iekšēji uzrunā visus, kuri ārēji dzird evaņģēlija aicinājumu. Viņš dara visu, ko spēj, lai vestu katru grēcinieku pie glābšanas. Taču, tā kā cilvēks ir brīvs, viņš var sekmīgi pretoties Gara aicinājumam. Gars nevar atjaunot grēcinieku, pirms tas ir sācis ticēt – ticība (kas ir cilvēka devums) nāk vispirms un dara iespējamu jauno piedzimšanu. Tādējādi cilvēka brīvā griba ierobežo Gara iespēju piemērot Kristus glābjošo darbu. Svētais Gars var vilkt pie Kristus vienīgi tos, kuri ļauj Viņam rīkoties kā Viņš vēlas. Gars nevar dot dzīvību, kamēr grēcinieks nav atsaucies. Tādēļ Dieva žēlastība nav neuzvarama – cilvēkam ir iespējams tai pretoties un to izjaukt – un tā bieži arī notiek.
  5. Žēlastības zaudēšana. Tie, kuri tic un ir patiesi izglābti, var zaudēt savu glābšanu, nespējot noturēt savu ticību un tml. Ne visi arminiāņi piekrīt šim punktam – daži ir uzskatījuši, ka ticīgajiem ir mūžīga drošība Kristū, ka reiz atjaunots grēcinieks vairs nevar iet pazušanā.

Saskaņā ar arminiānismu, glābšana tiek īstenota Dieva (kurš sper pirmo soli) un cilvēka (kuram jādod atbilde) sadarbībā; noteicošais faktors ir cilvēka atbilde. Dievs ir sagādājis glābšanu visiem, taču Viņa veikums kļūst iedarbīgs vienīgi pie tiem, kuri no savas brīvās gribas izvēlas sadarboties ar Viņu un pieņem Viņa žēlastības piedāvājumu. Pašā svarīgākajā punktā noteicošā ir cilvēka griba; tā cilvēks – nevis Dievs – nosaka, kuri saņems žēlastības dāvanu.

 

Pieci kalvinisma punkti

  1. Pilnīga nespējība jeb pilnīga samaitātība. Grēkā krišanas dēļ cilvēks pats nav spējīgs uz glābjošu ticību evaņģēlijam. Grēcinieks ir miris, akls un kurls pret Dieva lietām – viņa sirds ir viltīga un bezcerīgi samaitāta. Viņa griba nav brīva, tā ir pakļauta viņa ļaunajai dabai, tāpēc viņš nevēlas un nemaz nav spējīgs garīgajā plāksnē izvēlēties labo pāri ļaunajam. Tādēļ, lai pievestu grēcinieku Kristum, ir vajadzīgs daudz vairāk par Gara palīdzību – ir nepieciešama atjaunošana, ar kuru Gars dara grēcinieku dzīvu un dod tam jaunu dabu. Ticība nav cilvēka devums glābšanai – tā pati par sevi ir daļa no Dieva glābšanas dāvanas. Tā ir Dieva dāvana grēciniekam, nevis grēcinieka dāvana Dievam.
  2. Beznosacījuma izredzētība. Pirms pasaules radīšanas izdarītā Dieva izvēle glābt noteiktus indivīdus pilnībā izrietēja no Viņa paša suverēnās gribas. Konkrēto grēcinieku izraudzīšanās nebalstījās kādā paredzētā viņu pašu atbildē vai paklausībā – ticībā, grēku nožēlā vai tml. Gluži pretēji – Dievs dod ticību un grēku nožēlu katram, kuru Viņš ir izraudzījies. Tās ir sekas, nevis Dieva izvēles cēlonis. Tādēļ izredzētību nenoteica vai neietekmēja kādas labas cilvēka īpašības vai darbības. Dievs tos, kurus ir suverēni izvēlējies, Gara spēkā ved pie labprātīgas Kristus pieņemšanas. Tāpēc glābšanas pamatiemesls ir nevis tas, ka grēcinieks izvēlas Kristu, bet tas, ka Dievs izvēlas grēcinieku.
  3. Noteiktā glābšana jeb ierobežotais izpirkums. Kristus glābjošais darbs bija paredzēts vienīgi izredzēto glābšanai un faktiski nodrošināja viņu izglābšanu. Viņa nāve bija aizvietojošā grēka soda izciešana konkrētu, noteiktu grēcinieku vietā. Vēl bez Viņa cilvēku grēku izpirkšanas, Kristus glābjošais darbs nodrošināja visu nepieciešamo šo cilvēku izglābšanai – ieskaitot ticību, kas tos savieno ar Viņu. Gars nekļūdīgi piešķir ticības dāvanu visiem, par kuriem Kristus ir miris, tā nodrošinot to izglābšanu.
  4. Gara iedarbīgais aicinājums jeb neatvairāmā žēlastība. Vēl bez ārējā aicinājuma uz glābšanu (ko saņem visi, kas dzird evaņģēliju), Svētais Gars izredzētajiem sniedz īpašu iekšēju aicinājumu, kurš tos droši ved pie glābšanas. Ārējo aicinājumu (kuru saņem visi bez atšķirības), var noraidīt – un tā bieži arī notiek. Turpretī iekšējais aicinājums (kuru saņem vienīgi izredzētie) nevar tikt noraidīts – tā rezultāts vienmēr ir atgriešanās. Gars caur šo īpašo aicinājumu neatvairāmi velk grēciniekus pie Kristus. Glābšanas piešķiršanas darbā Viņu ne ierobežo cilvēka griba, ne Viņš savās sekmēs ir atkarīgs no cilvēka sadarbības. Gars savā žēlastībā liek izredzētajam grēciniekam sadarboties, ticēt, nožēlot grēkus, kā arī brīvi un labprātīgi nākt pie Kristus. Tādēļ Dieva žēlastība ir neatvairāma – tā nekad neizgāžas mēģinājumos glābt tos, kuriem tā tiek sniegta.
  5. Svēto pastāvēšana. Visi, kurus ir izvēlējies Dievs, glābis Kristus un ar ticību apveltījis Gars, ir mūžīgi glābti. Tos ticībā uztur Visvarenais Dievs, tāpēc tie pastāv līdz galam.

Saskaņā ar kalvinismu glābšanu īsteno visvarenais trīsvienīgā Dieva spēks: Tēvs izraudzījās cilvēkus, Dēls par tiem nomira, Svētais Gars padara Kristus nāvi iedarbīgu, vedot izredzētos pie ticības un grēku nožēlas, tā izraisot tajos labprātīgu paklausību evaņģēlijam. Viss šis process (izredzēšana, izpirkšana, atjaunošana) ir Dieva darbs, un tas ir darīts tikai no žēlastības. Tā Dievs – nevis cilvēks – nosaka, kuri saņems glābšanas dāvanu. Tas ir bībeliskais evaņģēlijs.

Ja jūs nekad neesat kritis ceļos Kunga Jēzus Kristus priekšā, tad šodien pat sauciet uz Viņu pēc glābšanas! Raksti dod šādu cerību: “Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā Savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas? Jo Tev patīk žēlastība,” (Mih. 7:18). Meties Dieva žēlastībā, dzenies pēc Viņa ar visu savu sirdi un pilnībā uzticies Jēzum Kristum, paļaujoties vienīgi uz Viņu kā uz savu glābēju! “Neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā,” (Rom. 10:11).

 

No angļu valodas tulkojisKristaps Bricis

Author, Lorraine Boettner

Raksts angļu valodā: What is the Gospel?,

© 2011, tulkojums latviešu valodā – http://www.luxmundi.lv

 

Dr. Lorens Boetners tika absolvējis Prinstonas Teoloģisko semināru (1928. g – Teoloģijas bakalaurs, 1929. g. – Teoloģijas maģistrs). 1933. gadā saņēmis Teoloģijas Goda doktora grādu un 1957. gadā – Literatūras doktora grādu. Miris 1990. gada 3. janvārī.

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Otrais vīru saiets Ziedkalnē, kuri vēlas dzīvot, pamatojoties uz Bībeles autoratatīvo Dieva Vārdu.

 Saprotot nepieciešamību uzrunāt citus evanģēliski – bibliski domājošus kristiešus 2016.gada  6.augustā  

Ziedkalnes baptistu draudzē norisinājās Otrā vīru satikšanās reize, kuru apmeklēja 22. vīri no dažādām Latvijas vietām.Runājām par lietām, kas mums ir svarīgas:

1. Par Bībeles autoritāti.

2.Par Bībeles pretiniekiem.

Tika novadītas divas lekcijas. Runāja E.Vanags un A.Akmens.

Pirmā satikšanās reize tika organizēta 2015. gadā Smiltenes pusē. Tās organizātori bija Valmieras draudzes vīri, kurus vada  Andris Akmens. Ap 20 vīru ieradās no vairākām Latvijas vietām.Notika divas lekcijas-svētrunas, sporta aktivitātes, pusdienas pie ugunskura un protams sarunas, sarunas…

Bībeles autoritātes nepieciešamība

 

 

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Britu baptistu 1689. Gada TICĪBAS APLIECĪBA (Otrā Londonas ticības apliecība)

PRIEKŠVĀRDS ANGĻU IZDEVUMAM

 

  1. gs. trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados Anglijā no valsts baznīcas (anglikāņiem) atdalījās kongregacionālisti un kalvinistiskas pārliecības baptisti. Šo grupu pastāvēšanu iezīmēja karaļvaras atzītās baznīcas un parlamenta izvērstās atkārtotās vajāšanas. Lai sagrautu jebkuru nepakļāvību oficiālajai valsts reliģijai, 17. gs. sešdesmitajos gados tika pieņemts apkaunojošais Klarendona Kods (Clarendon Code). Periodiskās vajāšanas vienlīdz smagi skāra presbiteriāņus, kongregacionālistus un baptistus.

No šiem spaidiem presbiteriāņi un kongregacionālisti cieta mazāk kā baptisti. Vajāto grupu panākumos turoties pret valdības tirāniju būtiska loma bija to doktrinārajai vienotībai. Visi presbiteriāņi atzina savu 1646. gada Vestminsteras ticības apliecības (Westminster Confession). Kongregacionālisti savā 1658. gada Savojas ticības apliecībā (Savoy Confession) pieņēma faktiski tās pašas ticības atziņas. Apzinoties   vienprātību ar pedobaptistiem,[1] kuri cieta tik pat nežēlīgu netaisnību, kalvinistiskie baptisti publicēja dokumentu, kas apliecina doktrināru saskaņu ar iepriekš minētajām grupām.

Lokālajām baptistu draudzēm Anglijā un Velsā tika izsūtīts apkārtraksts, lūdzot katras draudzes locekļu sapulcei pilnvarot pārstāvjus uz tikšanos Londonā 1677. gadā. Tajā tika pieņemta ticības apliecība, kura apzināti veidota pēc Vestminsteras ticības apliecības parauga. Kopš tiem laikiem tā vienmēr ir nesusi Londonas Otrās ticības apliecības (Second London Confession) vārdu. Pirmo Londonas ticības apliecību izdeva septiņas Londonas baptistu draudzes 1644.gadā. Šis pirmais dokuments tika veidots, lai atšķirtu tikko izveidojušos kalvinistiskos baptistus no arminiāniskajiem baptistiem un anabaptistiem. Otrā Londonas ticības apliecība tika izdota anonīmi, jo tā tapusi represiju periodā.

Sākotnējā 1667. gada izdevuma priekšvārdā ir sacīts: “… ir pagājuši daudzi gadi, kopš daudzi mūsu vidū … izjuta nepieciešamību publicēt mūsu ticības apliecību, lai informētu tos, kuri pilnībā neizprata  mūsu principus vai kuriem bija aizspriedumi pret mūsu atziņu …Vispirms tas tika ierosināts ap 1643. gadu, pēc tam – Londonā sapulcēto septiņu draudžu vārdā …”

Ņemot vērā, ka šī ticības apliecība mūsdienās nav vispārpieejama, kā arī to, ka kopš tā laika daudzi citi[2] ir pieņēmuši to pašu patiesību, kas tajā ir atzīta, mēs nolēmām apvienoties liecības došanā pasaulei par mūsu stingro pieķeršanos šiem skaidrajiem principiem…”

“Mēs secinājām, ka ir nepieciešams formulēt savas atziņas cik iespējams skaidri un pilnīgi … un šajā ziņā neatrodot nekādas nepilnības tajā, ko sagatavoja sapulces[3], un pēc tam arī kongregacionālisti, mēs secinājām, ka vislabāk ir saglabāt to pašu secību arī mūsu tagadējā apliecībā … lielākoties nemainot jēdzienus … izmantojot tieši tos pašus vārdus… To mēs darījām, lai … visus pārliecinātu, ka mums nav nekāda tieksme piesārņot reliģiju ar jauniem vārdiem, bet labprāt pieņemt to pamatoto vārdu formu, kas ir tikusi lietota pirms mums…Tajās lietās, kurās mēs atšķiramies no citiem, mēs esam sevi izteikuši visā atklātībā un vienkāršībā. Visā, ko mēs esam šajā lietā darījuši, sāncensība atrodas tālu no mūsu nodomiem …”

Viljams (William) un Marija (Mary) kāpa Anglijas tronī 1689. gadā. Tā paša gada 24. maijā tika ieviests Iecietības likums (Act of Toleration). Divu mēnešu laikā septiņi Londonas mācītāji acināja uz kopīgu Anglijas un Velsas baptistu sanāksmi. Simt septiņu draudžu pārstāvji tikās Londonā no trešā līdz divpadsmitajam septembrim. Viņi pieņēma 1677.g. ticības apliecību ar sekojošiem ievadvārdiem:

Mēs, GARĪDZNIEKI un DRAUDŽU PĀRSTĀVJI,[4] kuri aprūpē vairāk kā simts arminiānismu noliedzošās kristīto draudzes Anglijā un Velsā, sanākuši kopā Londonā no 1689.g. septītā mēneša trešā datuma līdz tā paša mēneša vienpadsmitajam datumam izvērtēt dažas lietas, kuras varētu kalpot Dieva godam un šo draudžu labumam, esam nolēmuši sapulcēties (atbildot visiem tiem kristiešiem, kuri atšķiras no mums kristību jautājumā), lai ieteiktu viņu rūpīgai izpētei mūsu ticības doktrīnu un praksi paudošu ticības apliecību, kuras konfesijai mēs piederam. Mēs vēlamies, lai mūsu draudžu locekļi ar to iepazīstas.

 

Hensards Nolijs    mācītājs                Brouken Varf       Londona

(Hansard Knollys)               (Broken Warf)      (London)

Viljams Kifins           ”         Devonširas laukums      ”

(William Kiffin)                    (Devonshire-square)

Džons Heris               ”         Džoinerhola               ”

(John Harris)                         (Joiners’ Hall)

Viljams Kolins           ”         Petijs Frens                 ”

(William Collins)                  (Petty France)

Herkuless Kolins       ”         Vapinga                      ”

(Hurcules Collins)                (Wapping)

Roberts Stīds             ”         Brouken Varf           ”

(Robert Steed)                      (Broken Warf)

Leonards Harisons     ”       Laimhausa                ”

(Leonard Harrison)             (Limehouse)

Džordžs Barets          ”         Mail End Grīna         ”

(George Barret)                    (Mile End Green)

Īzaks Lembs              ”         Peningtonstrīta          ”

(Isaac Lamb)                       (Pennington-street)

Ričards Adams kalpotājs  Šad Tames                 ”

(Richard Adams)                 (Shad Thames)

Bendžamins Kīčs mācītājs                Hors-lai-dauna          ”

(Benjamin Keach)               (Horse-lie-down)

Andrjū Giffords        ”         Bristole, Fraiars    Som.&Glost.

(Andrew Gifford)                 (Bristol, Fryars)    (Som.&Glouc.)

Tomas Vauks            ”         Broudmeda               ”

(Thomas Vaux)                   (Broadmead)

Tomas Vinels            ”         Tauntona                   ”

(Thomas Winnel)                 (Taunton)

Džeimss Hits sludinātājs    Delvuda                 Dorseta

(James Hitt)                          (Dalwood)             (Dorset)

Ričards Tidmaršs kalpotājsOksford Sitija      Oksona

(Richard Tidmarsh)             (Oxford City)        (Oxon)

Vijams Feisijs       mācītājs                Redinga                 Berksa

(William Facey)                   (Reading)              (Berks)

Samuels Butals    kalpotājsPlimuta                 Devona

(Samuel Buttall)                  (Plimouth)             (Devon)

Kristofers Praiss        ”         Abergavennija     Monmouta

(Christopher Price)               (Abergavenny)     (Monmouth)

Daniels Finčs             ”         Kingsvorta            Hertsa

(Daniel Finch)                       (Kingsworth)         (Herts)

Džons Bols                 ”         Tivertona              Devona

(John Ball)                            (Tiverton)              (Devon)

Edmunds Vaits    mācītājs Everšalla              Bedforda

(Edmond White)                  (Evershall)             (Bedford)

Viljams Pričards        ”         Blenau                   Monmota

(William Prichard)               (Blaenau)              (Monmouth)

Pauls Fruns           kalpotājs Varvika                               Varvika

(Paul Fruin)                           (Warwick)             (Warwick)

Ričards Rings       mācītājs Saushamptona   Hentsa

(Richard Ring)                      (Southampton)    (Hants)

Džons Tomkins kalpotājs  Abingdona            Berksa

(John Tomkins)                    (Abingdon)            (Berks)

Tobijs Villes  mācītājs        Bridžvotera           Somerseta

(Toby Willes)                        (Bridgewater)        (Somerset)

Džons Karters                       Stīventona            Bedforda

(John Carter)                        (Steventon)           (Bedford)

Džemims Vebs                     Divaises                 Vilts.

(James Webb)                      (Devizes)               (Wilts.)

Ričards Satons mācītājs    Tringa                    Hertsa

(Richard Sutton)                  (Tring)                    (Herts)

Roberts Naigts      ”              Stakeleja               Baksa

(Robert Knight)                    (Stukeley)              (Bucks)

Edvards Praiss      ”              Hereford Sitija     Hereforda

(Edward Price)                      (Hereford City)    (Hereford)

Viljams Fips          ”              Eksona                  Devona

(William Phipps) ”                (Exon)                    (Devon)

Viljams Haukins  ”              Dimoka                 Glostera

(William Hawkins)              (Dimmock)           (Gloucester)

Samuels Ivers       ”              Hemsteda             Hertsa

(Samuel Ewer)                      (Hemstead)           (Herts)

Edvards Mens      ”              Haundsdiča          Londona

(Edward Man)                      (Houndsditch)      (London)

Čārlzs Arčers        ”              Hok-Nortona        Oksona

(Charles Archer)                   (Hock-Norton)     (Oxon)

Visas asamblejas vārdā

Tā kā minēto personu parakstītā Credo titullapā bija virsraksts virsrakstu “Londonā 1689. gadā sanākušās ģenerālās asamblejas garīdznieku un draudžu pārstāvju pieņemta baptistu ticības apliecība”, Otrā Londonas ticības apliecība, kura sākotnēji sastādīta 1677. gadā, kopš tiem laikiem tika saukta par 1689. gada ticības apliecību.

Šis dokuments kļuva par vispopulārāko kalvinistisko baptistu ticības apliecību angliski runājošajā pasaulē. Lielbritānijā tā piedzīvoja atkārtotus izdevumus 1693., 1699., 1719., 1720., 1791. un 1809. gadā. 1855. gadā Č.H. Sperdžens laida apgrozībā jaunu izdevumu. Tas bija tikai otrais viņa kalpošanas gads New Park Street Chapel. Sperdžens rakstīja: “Esmu atzinis par pareizu iespiest no jauna lētā formātā šo lielisko doktrīnu sarakstu, kuru baptistu garīdznieki parakstīja 1689. gadā. Mums vajadzīgs patiesības karogs; Šis nelielais sējums var būt par palīglīdzekli brīnišķīgā evaņģēlija lietā, skaidri apliecinot kas ir tā galvenās  doktrīnas … Lai Tas Kungs drīz atjauno Ciānai šķīstu valodu un lai viņas sargi redz vaigu vaigā.” Viņš adresēja šīs piebildes visai “Ticīgo saimei, kura priecājas par brīvās žēlastības brīnišķīgajām doktrīnām.” Citi lielbritāņu izdevumi ir parādījušies 1958., 1963., 1966., 1970., 1972., 1974. gadā.

  1. gs. beigās Bendžamins Kīčs (Benjamin Keach) un vēl kāds Londonas mācītājs publicēja 1689. gada ticības apliecību ar diviem papildus rakstiem, no kuriem viens ir par roku uzlikšanu un otrs – par psalmu dziedāšanu. Kad Eliass (Elias) Kīčs, Bendžamina dēls, 1688. gadā kļuva par baptistu mācītāju Amerikā, viņš kļuva par kalvinistisko baptistu. Šis baptistu novirziens 1707. gadā veidoja Filadelfijas Baptistu apvienību (Philadelphia Baptist Association). Ar viņa atbalstu Otro Londonas ticības apliecību kopā ar viņa tēva papildinājumiem pieņēma Filadelfijas Apvienība. Gadiem ilgi asociācija atsaucās uz šo ticības apliecību, oficiāli to tikai pieņemot 1742.gadā. Bendžamins Franklins (Benjamin Franklin) publicēja pirmo Filadelfijas ticības apliecības (Philadelphia Confession of Faith) izdevumu 1743.gadā. Ar šo nosaukumu 1689. gada ticības apliecība kļuva par kalvinistisko baptistu noteicošo doktrināro dokumentu koloniālajos un Savienoto Valstu sākuma laikos. Šo apliecību pieņēma draudžu asociācijas Virdžīnijā (Virginia) (1766.g.), Rodailendā (Rhode Island) (1767.g.), Dienvidkarolīnā (South Carolina) (1767.g.), Kentuki (Kentucki) (1785.g.), un Tenesijā (Tenesee) (1788.g.). Amerikā tā kļuva pazīstama vienkārši kā “Baptistu ticības apliecība”.

Ticības apliecības un to doktrīnu pārzināšana 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. pirmajā pusē mazinājās. Bet, tā kā Dievs pēdējā laikā baptismā ir ievērojami atdzīvinājis biblisko kalvinismu, interese par šo vēsturisko apliecību ir atdzimusi.

Šajā izdevumā ir ticis gādāts par atbilstību sākotnējam 1677.g. izdevumam. Teksts rediģēts atbilstoši mūsdienu literārās valodas normām.

Č.H.Sperdžena vārdi ir piemērots noslēgums šim ievadam:

“Šis nelielais sējums,” viņš rakstīja, “netiek lietots kā autoritatīvs likums vai ticības kodekss, ar ko jums tikt sapītiem, bet kā atbalsts jums strīdos, ticības apstiprinājums un līdzeklis pamācībai taisnīgumā. Te mūsu draudzes jaunākajiem locekļiem būs teoloģijas galvenā daļa saīsinātā formā, un, ar Rakstu pierādījumu palīdzību, viņi būs gatavi pamatot savu ticību.

Nekaunieties no savas ticības; atcerieties, tas ir senais asinsliecinieku, grēksūdzētāju, reformatoru un svēto evaņģēlijs. Pāri visam, tā ir Dieva patiesība, kuru elles vārti nespēj uzvarēt.

Lai jūsu dzīves grezno jūsu ticību, lai jūsu paraugs grezno jūsu Credo. Pāri visam dzīvojiet Kristū Jēzū un staigājiet Viņā, neuzticoties nevienai mācībai, kā tikai tai, kura Viņš  un Svētais Gars ir skaidri atzinuši par labu. Stingri pieķerieties Dieva Vārdam, kas šeit ir kā karte jūsu priekšā izlikts.”

 

Karlailas (Pensilvānijā, ASV) Žēlastības baptistu draudzes (Grace Baptist Church) vecaji.

 

TICĪBAS APLIECĪBA

  1. NODAĻA

PAR SVĒTAJIEM RAKSTIEM[5]

 

  1. Svētie Raksti ir vienīgais pietiekamais, drošais un nemaldīgais to zināšanu, ticības un paklausības likums, kas ir pamatā pestīšanai.1 Kaut arī veselais saprāts, radīšanas darbi un providence tiktāl manifestē Dieva labestību, gudrību un spēku, ka cilvēku nav attaisnojuma, tomēr tie ir nepietiekami sniegt zināšanas par Dievu un Viņa gribu, kuras ir nepieciešamas pestīšanai.2 Tādēļ tam Kungam labpatikās dažādos laikos un atšķirīgos veidos sevi atklāt, un pasludināt šo savu gribu savai draudzei.3 Vēlāk labākai patiesības pasargāšanai un izplatīšanai un pārliecinātākas draudzes izveidošanai un atbalstam pret miesas samaitātību un sātana ļaunprātību un pasauli Viņš to visu pilnībā nodeva uzrakstīšanai. Šis fakts tagad, kad iepriekšējie veidi ,kā Dievs atklāja savu gribu saviem ļaudīm, ir mitējušies, nosaka Svēto Rakstu  absolūto nepieciešamību.4
  2. 1 Tim.3:15-17; Jes. 8:20; Lk. 16:29, 31; Ef. 2:20. 2Rom. 1:19-21; 2:14,15; 19. Ps. 1-3. 3Ebr. 1:1. 4Sal. pam. 22:19-21; Rom.15:4; 2. Pēt. 1:19-20.

 

  1. Svētie Raksti vai rakstītais Dieva Vārds sastāv no Jaunās un Vecās Derības grāmatām:

 

VECĀS DERĪBAS GRĀMATAS

 

1.Mozus 1. Ķēniņu Salamans Amosa
2. Mozus 2. Ķēniņu Mācītājs Obadjas
3. Mozus 1. Laiku Augstā Dziesma Jonas
4. Mozus 2. Laiku Jesajas Mihas
5. Mozus Ezras Jeremijas Nahuma
Jozuas Nehemijas Raudu Dziesmas Habakuka
Soģu Esteres Ecēhiēla Cefanjas
Rutes Ījaba Daniēla Hagajas
1. Samuēla Psalmi Hozejas Cakarijas
2. Samuēla Salamana Pamācības Joēla Maleahija

 

 

JAUNĀS DERĪBAS GRĀMATAS

 

Mateja evaņģēlijs Efeziešiem Jēkaba vēstule
Marka evaņģēlijs Filipiešiem 1. Pētera vēstule
Lūkas evaņģēlijs Kolosiešiem 2. Pētera vēstule
Jāņa evaņģēlijs 1. Tesaloniķiešiem 1. Jāņa vēstule
Apustuļu darbi 2. Tesaloniķiešiem 2. Jāņa vēstule
Vēstule 1. Timotejam 3. Jāņa vēstule
Romiešiem 2. Timotejam Jūdas vēstule
1. Korintiešiem Titum Jāņa atklāsmes grāmata
2. Korintiešiem Filemonam  
Galatiešiem Vēstule Ebrejiem  

 

Visas šīs grāmatas ir tikušas dotas Dieva atklāsmē, lai kalpotu par ticības un dzīves vadlīnijām. 5

52.Tim.3:16

 

  1. Grāmatas, kuras parasti tiek sauktas par apokrifiem,[6] nebūdamas dievišķi inspirētas, nav Rakstu kanona vai likuma daļa, un tādēļ tās nav autoritāte Dieva draudzei, nedz kādā citādā veidā apstiprinātas vai lietojamas kā pārākas par citiem cilvēku rakstiem. 6

6Lk. 24:27; Rom. 3:2.

 

  1. Svēto Rakstu autoritāte, uz kuras pamata tiem būtu jātic, nav atkarīga no kāda cilvēka vai draudzes liecības, bet pilnībā no Dieva (kas pats ir patiesība), kas ir to autors. Tādēļ tie ir jāpieņem, jo tie ir Dieva Vārds. 7
  2. 7 Pēt. 1:19-21, 2. Tim. 3:16, 2.Tes. 2:13, 1. Jņ. 5:9.

 

  1. Dieva draudzes liecība mūs var virzīt un mudināt uz godbijīgu attieksmi pret Svētajiem Rakstiem. Tajā atrodamo doktrīnu spēks un stila majestātiskums, visu Rakstu daļu savstarpējā saskaņa, fakts, ka Raksti pilnībā pagodina Dievu un atklāj cilvēka vienīgo pestīšanas ceļu, kā arī  daudzas citas nesalīdzināmas kvalitātes, ir argumenti, ar kuru starpniecību Raksti apliecina sevi kā Dieva Vārdu. Tomēr, neskatoties uz to, mūsu pilnīga pārliecība un drošība par nekļūdīgo patiesību un tās dievišķo autoritāti ir Svētā Gara darbs mūsu sirdīs, nesot liecību caur un ar Vārdu.8

8Jņ. 16:13,14, 1.Kor. 2:10-12, 1. Jņ. 2:20, 27.

 

  1. Viss Dieva padoms attiecībā uz visu nepieciešamo Viņa paša godam, cilvēka pestīšanai, ticībai un dzīvei, ir vai nu skaidri norādīts vai noteikti ietverts Svētajos Rakstos. Pie tā nekas un nekad nav papildināms ne jaunā Gara atklāsmē, ne cilvēku tradīcijās. 9

Tomēr, mēs atzīstam Dieva Gara iekšējo atklāsmi kā nepieciešamu Vārdā atklāto atziņu pestījošai izpratnei,10 kā arī ticam, ka pastāv  vispārpieņemti  Dieva pielūgsmes un draudzes vadības principi,  kuri jāievēro saskaņā ar veselo saprātu un kristīgu apdomību, pēc Vārda vispārējiem noteikumiem, kuriem vienmēr jātiek ievērotiem. 11

9 2.Tim.3:15.-17., Gal. 1:8.,9. 10Jņ. 6:45, 1. Kor. 2:9.-12. 111. Kor. 11:13., 14.; 14:26., 40.

 

  1. Viss Rakstos nav vienlīdz saprotams pats no sevis, nedz vienlīdz skaidrs mums visiem.12Tomēr tas, kas jāzina, kam jātic un kas jāievēro   pestīšanai, ir tik skaidri ierosināts un atklāts dažādās Rakstu vietās, ka ne tikai mācītie, bet arī nemācītie, pienācīgi lietojot tiem pieejamos  līdzekļus, var nonākt pie pietiekamas Rakstu izpratnes. 13
  2. 12 Pēt. 3:16. 13Ps.19:8; 119:130.

 

  1. Vecās Derības ebreju (kas bija Dieva seno laiku ļaužu dzimtā valoda) 14un Jaunās Derības grieķu (kas tās rakstīšanas laikā bija tautām visplašāk zināmā) teksts ir Dieva tieši iedvesmots un, pateicoties Viņa  rūpēm un gādībai, tas visos laikos ir paturēts šķīsts. Tāpēc tas ir īsts un  visos reliģiskos strīdos draudzei ir jāapelē pie tā. 15 Bet, tā kā minētās  oriģinālvalodas nav visiem Dieva ļaudīm, kuriem ir tiesības uz Rakstiem un interese par tiem, un ir pavēlēts dievbijībā tos lasīt16 un pētīt17,  zināmas, tie ir jātulko katras tautas valodā, 18 Tādējādi, Dieva Vārdam bagātīgi mājojot visos, viņi var Viņu pielūgt pieņemamā veidā, un caur pacietību un Rakstu sniegto mierinājumu, gūt cerību. 19

14Rom. 3:2. 15Jes. 8:20. 16Ap.d. 15:15. 17Jņ. 5:39. 181. Kor. 14:6, 9, 11, 12, 24, 28. 19Kol. 3:16.

 

  1. Rakstu skaidrošanas nemaldīgais likums ir Raksti paši. Tādēļ, kad ir jautājums par patieso un pilnīgo jebkuru Rakstu izpratni (kas nav daudzējāda, bet viena), tos ir jāpēta salīdzinot ar citām vietām, kuras runā skaidrāk. 20
  2. 20 Pēt. 1:20, 21, Ap.d. 15:15, 16.

 

  1. Augstākais tiesnesis, saskaņā ar kuru visi reliģiskie strīdi ir nosakāmi, un visu koncilu dekrēti, antīko rakstnieku viedokļi, cilvēku kolektīvās un individuālās doktrīnas, ir pārbaudāmas, un kura spriedumā mums ir jārod mieru, nevar būt nekas cits, kā Gara dotie Svētie Raksti. Tajos mūsu ticība beidzot rod pēdējo mierinājumu.21

21Mat. 22:29, 31, Ef. 2:20, Ap.d. 28:23.

 

  1. NODAĻA

PAR DIEVU UN SVĒTO TRĪSVIENĪBU

 

  1. Tas Kungs mūsu Dievs ir viens vienīgs dzīvais un patiesais Dievs; 1kura eksistence ir pašpietiekama, 2 bezgalīgs esamībā un pilnībā, kura būtību nevar aptvert neviens cits kā Viņš pats,3 visšķīstākais gars, 4 neredzams, bezķermenisks un bezkaislīgs, kuram vienīgam ir nemirstība, mājojošs gaismā, kurai neviens cilvēks nespēj tuvoties.5 Viņš ir nemainīgs,6 neaptverams,7 mūžīgs,8 neizprotams, visspēcīgs, 9 jebkurā veidā bezgalīgs, vissvētākais,10 visgudrākais, visbrīvākais, vispilnīgākais. Viņš darbina visas lietas saskaņā ar savas nemainīgās un vistaisnīgākās gribas padomu11 savam godam;12 vismīlošākais, līdzjūtīgākais, žēlsirdīgākais, pacietīgākais, pārpilns labestības un patiesības; nekrietnības, pārkāpumus un grēkus piedodošs; to atalgotājs, kuri uzcītīgi Viņu meklē,13 un tajā pašā laikā vistaisnīgākais un briesmīgs savos spriedumos,14 ienīstot visu grēku,15 un kurš nekādā gadījumā neatbrīvos vainīgo. 16

11.Kor. 8:4,6, 5. Moz. 6:4. 2Jer. 10:10, Jes. 48:12. 32.Moz. 3:14. 4Jņ. 4:24. 51.Tim. 1:17, 5. Moz. 4:15, 16. 6Mal. 3:6. 71. Ķēn. 8:27, Jer. 23:23. 8Ps. 90:2. 91. Moz. 17:1. 10Jes. 6:3. 11Ps.115:3, Jes.46:10. 12Sal. pam. 16:4, Rom.11:36. 132. Moz. 34:6, 7, Ebr. 11:6. 14 Neh. 9:32, 33. 15Ps .5:5, 6. 16 2. Moz. 34:7, Nah. 1:2, 3.

 

  1. Dievs, saņemot visu dzīvību,17godību,18 labestību,19 svētīgumu pašam sevī un no sevis, vienīgais ir pašpietiekams, neizjūtot vajadzību ne pēc vienas no radībām, kuras Viņš ir radījis, nedz iegūstot jebkādu godu no tām, 20 bet tikai parādot savu godu viņos. Viņš ir vienīgais visas esamības avots, no kura, caur kuru, un uz kuru ir visas lietas,21 un Viņam pieder visaugstākā vara pār visām radībām, darīt ar tām un priekš tām, kas vien Viņam labpatīkas. 22 Viņa priekšā visas lietas ir atklātas un skaidras,23 Viņa zināšanas ir bezgalīgas, nekļūdīgas, un no radības neatkarīgas tā, ka nekas Viņam nav nejaušs vai nenoteikts; 24 Viņš ir pilnīgi svēts visos savos padomos un darbos,25 un pavēlēs. Viņam kā Radītājam pienākas no eņģeļiem un cilvēkiem visa pielūgsme, 26 kalpošana, vai paklausība un viss pārējais, ko Viņam turpmāk labpatīkas prasīt no viņiem.

17Jņ. 5:26. 18Ps.148:13. 19Ps.119:68. 20Īj. 22:2, 3. 21Rom. 11:34-36. 22Dan. 4:25, 34, 35. 23Ebr. 4:13. 24Ec. 11:5, Ap.d. 15:18. 25Ps. 145:17. 26Atkl. 5:12-14.

 

  1. Šajā dievišķajā un bezgalīgajā būtnē ir trīs personas – Tēvs, Vārds (vai Dēls), un Svētais Gars, 27kuras ir viens substancē, spēkā un mūžīgumā. Katra no tām satur visu dievišķo būtību, tomēr būtībai  paliekot nedalītai. 28 Tēvs ir viens veselums, ne dzemdēts, ne attīstījies; Dēls ir mūžīgi no Dieva dzemdēts. 29 Svētais Gars darbojoties no Tēva un Dēla. 30 Visas trīs personas, kas ir mūžīgs, dabā un būtībā nedalāms Dievs, kuram nav sākuma, vienu no otras atšķir savstarpējās attiecības Trīsvienībā un to pildītie darbi. Trīsvienība ir pamats mūsu sadraudzībai  ar Dievu, un paļāvībai uz Viņu.
  2. 27 Jņ. 5:7, Mat. 28:19, 2. Kor. 13:14. 282. Moz. 3:14, Jņ. 14:11, 1. Kor. 8:6. 29Jņ. 1:14, 18. 30Jņ. 15:26, Gal. 4:6.

 

  1. NODAĻA

PAR DIEVA ŽĒLASTĪBU

 

  1. Dievs mūžībā caur visgudrāko un svētāko savas gribas padomu, brīvi un nemaināmi, ir nospriedis visas lietas, kādas vien notiek. 1Tomēr Dievs nav grēka autors un Viņš nav sadraudzībā ar tiem, kas atrodas grēkā, 2 kā arī Viņš neizturas vardarbīgi pret radības gribu un  neatņem sekundāro cēloņu darbības brīvību – tā drīzāk tiek nostiprināta. 3 Tajā atklājas Viņa gudrība visu lietu kārtošanā, spēks un uzticamība sava lēmuma piepildīšanā. 4

1Jes. 46:10, Ef. 1:11, Ebr. 6:17, Rom. 9:15, 18. 2Jēk. 1:13, 1.Jņ. 1:5. 3Ap.d. 4:27, 28, Jņ. 19:11. 44. Moz. 23:19, Ef. 1:3-5.

 

  1. Kaut arī Dievs zina pilnīgi visu, kas drīkst vai var notikt piepildoties visiem iespējamajiem nosacījumiem, 5 tomēr Viņa lēmums ir neatkarīgs no  iepriekšzināšanas. 6

5Ap.d. 15:18. 6Rom. 9:11, 13, 16, 18.

 

  1. Pēc Dieva lēmuma Viņa godības parādīšanai daži cilvēki un eņģeļi ir predestinēti mūžīgai dzīvei caur Jēzu Kristu, 7Viņa brīnišķīgās žēlastības pagodināšanai. 8Citi tiek atstāti grēkā līdz viņu taisnīgai notiesāšanai, atklājot Viņa brīnišķo taisnīgumu. 9
  2. 7 Tim. 5:21, Mat. 25:34. 8Ef. 1:5, 6. 9Rom. 9:22, 23, Jūd. 4.

 

  1. Predestinētie eņģeļi un cilvēki ir īpaši un nemaināmi izveidoti, un viņu skaits tik skaidrs un noteikts, ka tas nevar tikt ne palielināts ne samazināts. 10
  2. 10 Tim. 2:19, Jņ. 13:18.

 

  1. To cilvēces daļu, kura ir predestinēta dzīvībai, Dievs, pirms pasaulei tika likts pamats, saskaņā ar savu mūžīgo un nemainīgo nolūku, un paslēpto Viņa gribas padomu un labpatiku, Kristū ir izvēlējies mūžīgai godībai brīvā žēlastībā un mīlestībā, 11 bez kāda cita nosacījuma vai iemesla, kas Viņu uz to virzītu. 12

11Ef. 1:4, 9, 11, Rom. 8:30, 2.Tim. 1:9, 1.Tes. 5:9. 12Rom. 9:13, 16, Ef. 2:5, 12.

 

  1. Tā kā Dievs ir noteicis izredzētos godībai, Viņš saskaņā ar mūžīgo un pilnīgi brīvo savas gribas nolūku ir iepriekšnosacījis visus tam nepieciešamos līdzekļus; 13Tā kā izredzētie ir krituši līdz ar Ādamu, krituši grēkā, Viņš lēma, ka tie, Kristus atpirkti, 14 tiek efektīvi aicināti[7] ticībai Kristum. Viņa Garam darbojoties savā laikā, tie tiek taisnoti, adoptēti, svētoti, 15 un Viņa spēkā ticībā uzturēti pestīšanai; 16 Nevienu citu Kristus nav atpircis vai efektīvi aicinājis, taisnojis, adoptējis, svētojis un pestījis, kā vienīgi izredzētos. 17
  2. 13 Pēt. 1:2, 2. Tes. 2:13. 141. Tes. 5:9, 10. 15Rom. 8:30, 2. Tes. 2:13. 161. Pēt. 1:5. 17Jņ. 10:26; 17:9; 6:64.

 

  1. Ar šo predestinācijas lielā noslēpuma doktrīnu ir jārīkojas īpaši piesardzīgi un uzmanīgi, ka cilvēki, sekojot Dieva Vārdā atklātajai Dieva gribai un paklausot tai, varētu efektīvā aicinājuma drošībā smelties pārliecību par mūžīgo izredzētību. 18 Šai doktrīnai ir jāveicina Dieva godināšana, 19 bijība un apbrīns uz Dievu, pazemība, 20 centība un bagātīgas mierinājums visiem, kuri patiesi paklausa evaņģēlijam. 21
  2. 18 Tes. 1:4, 5, 2. Pēt. 1:10. 19Ef. 1:6, Rom. 11:33. 20Rom. 11:5, 6, 20. 21Lk. 10:20.

 

  1. NODAĻA

PAR RADĪŠANU

 

  1. Iesākumā Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam labpatikās 1 savas godības mūžīgās varas,2 gudrības un labestības paušanai radīt pasauli un visas tajā redzamās un neredzamās lietas sešu dienu laikā. Viss radītais bija ļoti labs. 3

1Jņ. 1:2, 3, Ebr. 1:2, Īj. 26:13. 2Rom. 1:20. 3Kol. 1:16, 1.Moz. 1:31.

 

  1. Pēc tam, kad Dievs bija radījis visas citas radības, Viņš radīja cilvēku, sievieti un vīrieti, 4ar saprātīgām un nemirstīgām dvēselēm, 5 padarot tos piemērotus dzīvei Dievam, kurai viņi tika radīti. Viņi bija radīti dievlīdzībā zināšanās, taisnīgumā un patiesā svētumā, 6 ar viņu sirdīs ierakstītu Dieva likumu, 7 ar spēku to piepildīt, bet iespēju to pārkāpt, būdami apveltīti ar mainīgumam pakļautu gribas brīvību. 8

41.Moz. 1:27. 51.Moz. 2:7. 6Sal.Māc. 7:29, 1.Moz. 1:26. 7Rom. 2:14, 15. 81.Moz. 3:6.

 

  1. Vienlaikus ar viņu sirdīs ierakstīto likumu viņi saņēma pavēli neēst no laba un ļauna atzīšanas koka, 9kuru turot viņi bija laimīgi sadraudzībā ar Dievu un viņi valdīja pār radību. 10
  2. 9 Moz. 2:17. 101. Moz. 1:26, 28.

 

  1. NODAĻA

PAR DIEVIŠĶO PROVIDENCI

 

  1. Dievs, labais visu lietu Radītājs, savā bezgalīgajā spēkā un gudrībā, caur savu visgudrāko un vissvētāko providenci balsta, vada, kontrolē un pārvalda visas radības un lietas1no lielākās līdz pat vismazākajai, 2 uz to mērķi, kam tie tikuši radīti, saskaņā ar Viņa nekļūdīgo paredzējumu, un Viņa paša gribas brīvo un nemainīgo padomu; par slavu un godu Viņa gudrībai, spēkam, taisnīgumam, bezgalīgajai labestībai un žēlastībai. 3

1Ebr. 1:3, Ījaba 38:11, Jes. 46:10, 11, Ps. 135:6. 2Mat. 10:29-31. 3Ef. 1:11.

 

  1. Lai arī saistībā ar Dieva kā pirmcēloņa iepriekšzināšanu un spriedumu visas lietas notiek nemainīgi un nekļūdīgi 4un nekas nenotiek nejauši vai bez Viņa providences,5 tomēr atbilstoši providencei kā noteiktas likumības brīvi vai savstarpējā saistībā var darboties sekundārie cēloņi. 6

4Ap.d. 2:23. 5Sal. pam. 16:33. 61. Moz. 8:22.

 

  1. Dievs savā providencē lieto noteiktus līdzekļus,7tomēr Viņš ir brīvs strādāt bez, 8 pār9 un pret10 tiem.

7Ap.d. 27:31, 44, Jes. 55:10, 11. 8Hoz. 1:7. 9Rom. 4:19-21. 10Dan. 3:27.

 

  1. Dieva visvarenais spēks, neizmērojamā gudrība un bezgalīgā labestība tā atklājas providencē, ka Viņa noteiktie mērķi sniedzas pat līdz pirmajai grēkā krišanai un visām citām gan cilvēku gan eņģeļu grēcīgām darbībām. 11Tas nenotiek ar Viņa vienkāršu atļauju, jo Viņš gudrībā un visspēcībā saista, kārto un pārvalda grēcīgo rīcību, 12 virzot visu pretī Viņa noteiktam mērķim. 13 Cilvēku rīcības grēcīgums rodas tikai no radības un nevis no Dieva, kas, būdams vissvēts un taisnīgs, nav un nevar   būt grēka autors vai to atzīt par labu. 14

11Rom. 11:32-34, 2. Sam. 24:1, 1. Lku. 21:1. 122. Ķēn. 19:28, Ps. 76:11. 131. Moz. 50:20, Jes. 10:6, 7, 12. 14Ps.50:21, 1.Jņ. 2:16.

 

  1. Visgudrais, taisnais un žēlsirdīgais Dievs bieži vien uz laiku atstāj savus bērnus daudzējādiem kārdinājumiem un viņu pašu siržu samaitātībai, lai šķīstītu tos no viņu agrākajiem grēkiem, vai lai atklātu viņiem siržu samaitātības un melīguma slēpto spēku, ka viņi varētu tikt pazemoti. Tā viņi tiek pacelti tuvākā un pastāvīgā atkarībā no Viņa un padarītu tos vērīgākus pret visām turpmākajām grēka iespējām. 15

Viss, kas notiek ar Viņa izredzētajiem, ir pēc Viņa norīkojuma, Viņa godam un viņu labumam. 16

  1. 15 Lku. 32:25, 26, 31, 2. Kor. 12:7-9. 16Rom. 8:28.

 

  1. Kas attiecas uz ļaunajiem un bezdievīgajiem cilvēkiem, kurus Dievs kā taisnīgs soģis par agrākiem grēkiem padara aklus un nejūtīgus,17no viņiem Viņš ne tikai attur savu žēlastību, caur kuru viņi varētu tikt apgaismoti izpratnē, un aizkustināti sirdīs.18 Dažkārt Dievs atņem  dāvanas, kas viņiem bija19 un pakļauj viņus tādiem mērķiem, ka viņu samaitātība rada iemeslu grēkam. 20 Viņi tiek atdoti pašu kārību, pasaules kārdinājumu un sātana varā. 21 Tādējādi viņi nocietina sevi to līdzekļu ietekmē, kurus Dievs lieto citu siržu mīkstināšanai. 22

17Rom. 1:24-26, 28; 11:7, 8. 185. Moz. 29:4. 19Mat. 13:12. 205. Moz. 2:30, 2.Ķēn. 8:12, 13. 21Ps. 81:12, 13, 2.Tes. 2:10-12. 222. Moz. 8:15, 32, Jes. 6:9, 10, 1.Pēt. 2:7, 8.

 

  1. Tāpat kā Dieva providence sniedzas līdz visām radībām, tā īpašā veidā rūpējas par Viņa draudzi un dara visu, lai veicinātu tās labumu. 23

231.Tim. 4:10, Am. 9:8,9, Jes. 43:3-5.

 

  1. NODAĻA

PAR CILVĒKA GRĒKĀ KRIŠANU, GRĒKU UN TĀ SODU.

 

  1. Lai arī Dievs cilvēku radīja taisnu un nevainojamu un deva viņam taisnīgu likumu, kas tā ievērošanas gadījumā nestu dzīvību, un draudēja ar nāvi tā lauzējam,1tomēr cilvēks nepalika šajā godā. Sātans lietoja čūskas viltību, lai kārdinātu Ievu, un viņa iekārdināja Ādamu, kas ēda aizliegto augli, brīvprātīgi un apzināti pārkāpjot radīšanas likumu un doto pavēli.2 Dievs atļāva tam notikt, saskaņā ar savu gudro un svēto nodomu nolemdams visu vērst pretī savam godam.
  2. 1 Moz. 2:16, 17. 21. Moz. 3:12, 13, 2.Kor. 11:3.

 

  1. Pirmcilvēki caur šo grēku atkrita no sākotnējā taisnīguma un sadraudzības ar Dievu. Viņu grēkā esam ietverti mēs visi, un nāve nāca pār visiem,3visiem kļūstot mirušiem grēkā4 un kļūstot pilnīgi samaitātiem visās ķermeņa un dvēseles spējās un daļās. 5

3Rom. 3:23. 4Rom. 5:12. 5Tit. 1:15, 1. Moz. 6:5, Jer. 17:9, Rom. 3:10-19.

 

  1. Cilvēce sakņojas pirmcilvēkos, kuri saskaņā ar Dieva nodomu stāvēja visas cilvēces vietā. Pār viņiem nāca grēka vaina un līdz ar to samaitātā daba nodota visiem viņu pēcnācējiem, kas dzimstības rezultātā cēlās no viņiem.6Viņi ir ieņemti grēkā7 un pēc dabas ir dusmu bērni, 8 grēka kalpi, pakļauti nāvei, 9 un visām citām garīgām, laicīgām un mūžīgām ciešanām, ja vien Kungs Jēzus tos neatbrīvo. 10

6Rom. 5:12-19, 1. Kor. 15:21, 22, 45, 49. 7Ps. 51:5, Īj. 14:4. 8Ef. 2:3. 9Rom. 6:20; 5:12. 10Ebr. 2:14, 15, 1.Tes. 1:10.

 

  1. Konkrētie grēki izriet no samaitātās dabas, kuru esam mantojuši no pirmcilvēkiem. 11Tās dēļ mēs pilnībā sliecamies uz visu ļauno, grēks padara mūs nespējīgus.  Tas mūs sakropļo padara par pretmetu visam labajam.12

11 Jēk. 1:14, 15, Mat. 15:19. 12 Rom. 8:7, Kol. 1:21.

 

  1. Samaitātā daba šajā dzīvē paliek arī atdzimušajos. 13 Lai arī kritušā daba Kristū ir saņēmusi piedošanu un ir nomērdināta, tomēr tā un tās izpausmes, ir grēks. 14

13Rom. 7:18, 23, Sal.māc. 7:20, 1.Jāņa 1:8. 14Rom. 7:23-25, Gal. 5:17.

 

 

  1. NODAĻA

PAR DIEVA DERĪBU

 

  1. Attālums starp Dievu un radību ir tik liels, ka, lai arī Viņam kā to Radītājam pienākas saņemt paklausību no saprātīgajām būtnēm, tās nekad nekad nevarētu sasniegt dzīves atalgojumu, ja vien nenāktu brīvprātīga Dieva visžēlība, kuru Viņš nolēmis izteikt kā derību. 1

1Lk. 17:10, Īj. 35:7, 8.

 

  1. Tam Kungam labpatikās izveidot žēlastības derību ar grēkā krišanā sevi zem lāsta novedušo cilvēku.2Šajā derībā Viņš bez maksas piedāvā grēciniekiem dzīvību un glābšanu Jēzū Kristū, no viņiem prasot ticību Viņam, ka viņi varētu tikt glābti, 3 un apsolot dot visiem, kuri ir iepriekš nolemti mūžīgajai dzīvei, savu Svēto Garu, lai darītu viņus gribošus un spējīgus ticēt. 4
  2. 2 Moz. 2:17, Gal. 3:10, Rom. 3:20, 21. 3Rom. 8:3, Mk. 16:15, 16, Jņ. 3:16. 4Ec. 36:26, 27, Jņ. 6:44, 45, Ps. 110:3.

 

  1. Šī derība ir atklāta evaņģēlijā – vispirms Ādamam pestīšanas apsolījumā caur sievietes pēcnācēju5un pēc tam soli pa solim līdz pilnīgai atklāsmei Jaunajā Derībā. 6 Izredzēto pestīšana pamatojas mūžīgajā derībā, kas bija starp Tēvu un Dēlu. 7 Vienīgi pateicoties šīs derības žēlastībai visi kritušā Ādama pēcnācēji ieguva dzīvību un svētīgo nemirstību. Cilvēks ir absolūti nespējīgs gūt Dieva labvēlību, balstoties uz nosacījumiem, uz kuriem savā nevainībā stāvēja Ādams. 8
  2. 5 Moz. 3:15. 6Ebr. 1:1. 72. Tim. 1:9, Tit. 1:2. 8Ebr. 11:6, 13, Rom. 4:1, 2, Ap.d. 4:12, Jņ. 8:56.

 

  1. NODAĻA

PAR KRISTU- STARPNIEKU

 

  1. Dievam labpatikās Viņa mūžīgajā nodomā saskaņā ar Tēva un Dēla savstarpējo derību izvēlēties un iepriekš izredzēt Kungu Jēzu, Viņa vienpiedzimušo Dēlu, par starpnieku starp Dievu un cilvēku, 1pravieti, 2 priesteri, 3 un ķēniņu, 4 savas draudzes galvu un glābēju, 5 visu lietu mantinieku 6 un pasaules tiesnesi, 7 kuram no visas mūžības Viņš deva ļaudis, kuri būs Viņa pēcnācēji  un caur Viņu savā laikā tiks atpestīti, aicināti, taisnoti, svētoti un pagodināti. 8

1Jes. 42:1, 1.Pēt. 1:19, 20. 2Ap.d. 3:22. 3Ebr. 5:5, 6. 4Ps. 2:6, Lk. 1:33. 5Ef. 1:22, 23. 6Ebr. 1:2. 7Ap.d. 17:31. 8Jes. 53:10, Jņ. 17:6, Rom.8:30.

 

  1. Dieva Dēls, svētās Trīsvienības otrā persona, pats būdams mūžīgs Dievs, Tēva godības spožums, būtībā vienāds ar Viņu, kas radīja pasauli un kas uztur un pārvalda visu radīto, piepildoties laikam uzņēmās uz sevis cilvēka dabu ar visām tās pamatīpašībām un vispārzināmām vājībām, 9tomēr bez grēka. 10 Viņš saskaņā ar Rakstiem tika ieņemts no Svētā Gara jaunavas Marijas dzemdē, Svētajam Garam nākot pār viņu un Vissvētā spēkam apēnojot viņu, un tā Viņš tika radīts no sievietes, no Jūdas cilts, no Ābrahāma un Dāvida sēklas. 11 Divas veselas, pilnīgas un atšķirīgas dabas tika nedalāmi savienotas vienā cilvēkā, bez pārveidošanas, sajaukšanās. Šis cilvēks ir vienlaikus Dievs un cilvēks, tomēr viens Kristus, vienīgais starpinieks starp Dievu un cilvēku. 12

9Jņ. 1:14, Gal. 4: 4. 10Rom. 8:3, Ebr. 2:14, 16, 17: 4:15. 11Mat. 1:22, 23, Lk. 1:27, 31, 35. 12Rom. 9:5, 1.Tim. 2:5.

 

  1. Kungs Jēzus savā cilvēka dabā tā savienots ar dievišķo Dēla personā tika neizmērojami svētots un svaidīts ar Svēto Garu. 13Viņā ir visas gudrības un zināšanu bagātības,14 Tēvam labpatikās, ka visa pilnība iemājotu Viņā, 15 lai, būdams svēts, nevainīgs un neaptraipīts, 16 un pilns žēlastības un taisnības, 17 Viņš varētu būt pilnībā gatavs starpnieka un galvotāja amatam,18 kuru Viņš neuzņēmās pats, bet sava Tēva aicināts,19 kas Viņa rokās ielika visu varu un tiesu un pavēlēja Viņam to izpildīt. 20

13Ps. 45:8, Ap.d. 10:38, Jņ. 3:34. 14Kol. 2:3. 15Kol. 1:19. 16Ebr. 7:26. 17Jņ. 1:14. 18Ebr. 7:22. 19Ebr. 5:5. 20Jņ. 5:22, 27, Mat. 28:18, Ap.d. 2:36.

 

  1. Šo amatu Kungs Jēzus uzņēmās pilnīgi labprātīgi.21Lai Viņš to varētu izpildīt, Viņš tika pakļauts bauslībai22 un pilnīgi to piepildīja un izcieta mums pienākošos sodu, kuru mums būtu bijis jānes un jāizcieš, 23 padarīts par grēku un lāstu mūsu dēļ. 24 Viņš izcieta savā dvēselē vissmagākās bēdas un savā miesā vissāpīgākās ciešanas,25 tika krustā sists un nomira un palika mirušo stāvoklī, tomēr nesākdams trūdēt. 26 Trešajā dienā Viņš augšāmcēlās no mirušajiem27 tajā miesā, kurā bija  cietis. 28 Tajā Viņš arī uzkāpa debesīs29 un tur sēž pie sava Tēva labās rokas, veicot mūsu aizstāvēšanu, 30 un pasaules galā atgriezīsies tiesāt cilvēkus un eņģeļus. 31

21Ps. 40:8, 9, Ebr. 10:5-10, Jņ. 10:18. 22Gal. 4:4, Mat. 3:15. 23Gal. 3:13, Jes. 53:6, 1. Pēt. 3:18. 242.Kor. 5:21. 25Mat. 26:37, 38, Lk. 22:44, Mat. 27:46. 26Ap.d. 13:37. 271. Kor. 15:3, 4. 28Jņ. 20:25, 27. 29Mk. 16:19, Ap.d. 1:9-11. 30Rom. 8:34, Ebr. 9:24. 31Ap.d. 10:42, Rom. 14:9, 10, Ap.d. 1:11, 2. Pēt. 2:4.

 

  1. Kungs Jēzus, pilnīgi paklausot Dieva likumam un caur mūžīgo Garu Dievam pienesot sevi kā upuri, ir pilnīgi apmierinājis Dieva taisnīgumu 32un guvis samierināšanu un mūžīgu mantojumu debesu valstībā visiem, kurus Tēvs Viņam ir devis. 33

32Ebr. 9:14, 10:14, Rom. 3:25, 26. 33Jņ. 17:2, Ebr. 9:15.

 

  1. Lai arī izpirkšanas cenu Kristus samaksāja tikai pēc iemiesošanās brīža, tomēr tās spēks, iedarbība un labums tika sniegts visiem izredzētajiem visos laikos sākot no pasaules sākuma ar tiem apsolījumiem, prototipiem un upuriem, kuros Viņš tika atklāts un kuri norādīja uz Viņu kā tās sievietes ‘sēklu’, kura sašķaidīs čūskas galvu,34un Jēru, kas ‘nokauts no pasaules iesākuma.’35 Viņš ir ‘tas pats vakar un šodien, un mūžīgi.’ 36
  2. 34 Kor. 4:10, Ebr. 4:2, 1.Pēt. 1:10, 11. 35Atkl. 13:8. 36Ebr. 13:8.

 

  1. Kristus, aizstāvot mūs, rīkojas saskaņā ar savām abām dabām, katrai dabai darot tai atbilstošo. Tomēr personas vienotības dēļ tas, kas ir piemītošs vienai dabai, Rakstos dažkārt tiek attiecināts uz to personu, kurai dots otras dabas nosaukums. 37

37Jņ. 3:13, Ap.d. 20:28.

 

  1. Visiem, kuriem Kristus ir ieguvis mūžīgo atpirkšanu, Viņš noteikti un efektīvi to pielieto un dara zināmu, aizstāvot, 38vienojot ar sevi savā Garā, atklājot viņiem Vārdā un caur Vārdu pestīšanas noslēpumu, pārliecinot viņus ticēt un paklausīt, 39 caur savu Vārdu un Garu valdot viņu sirdis 40 un caur savu visvareno spēku un gudrību pārvarot visus viņu ienaidniekus41 veidos, kas ir vissaskaņotāki ar Viņa brīnišķīgo un neizmērojamo providenci. Tas notiek brīvā pilnīgā žēlastībā, bez iepriekšparedzētiem nosacījumiem. 42

38Jņ. 6:37; 10:15, 16; 17:9, Rom. 5:10. 39Jņ. 17:6, Ef. 1:9, 1.Jņ. 5:20. 40Rom. 8:9, 14. 41Ps. 110:1, 1.Kor. 15: 25, 26. 42Jņ. 3:8, Ef. 1:8.

 

  1. Starpnieka amats starp Dievu un cilvēku ir piemērots vienīgi Kristum, kas ir Dieva draudzes pravietis, priesteris un ķēniņš. Ne viss, ne daļa no Viņa nevar tikt pārnesta uz kādu citu. 43
  2. 43 Tim. 2:5

 

  1. Šo amatu skaits un kārtība ir nepieciešami: mūsu neziņas dēļ mums nepieciešams Viņa pravietiskais amats; 44mūsu atšķirtības dēļ no Dieva un pat mūsu labākās kalpošanas nepilnību dēļ mums nepieciešams Viņa pravieša amats; lai mūs samierinātu un darītu Dievam pieņemamus,45 mūsu negribīguma un pilnīgās nespējas atgriezties pie Dieva dēļ, mūsu glābšanai un drošībai no mūsu garīgajiem pretiniekiem mums nepieciešams Viņa ķēnišķais amats, lai pārliecinātu, pakļautu, vilktu, paceltu, atbrīvotu un uzturētu mūs Viņa debesu valstībai.46

44Jņ. 1:18. 45Col. 1:21, Gal. 5:17. 46Jņ. 16:8, Ps. 110:4, Lk. 1:74, 75.

 

  1. NODAĻA

PAR BRĪVO GRIBU

 

  1. Dievs ir apveltījis cilvēka gribu ar dabisko brīvību un varu rīkoties pēc izvēles, kas nav nedz uzspiesta, nedz arī kādas dabas nepieciešamības noteikta darīt labu vai ļaunu. 1

1Mat. 17:12, Jēk. 1:14, 5. Moz. 30:19.

  1. Cilvēkam nevainības stāvoklī bija brīvība un vara gribēt un darīt to, kas bija labs un Dievam tīkams, 2 bet tomēr viņš varēja krist. 3

2Sal. māc. 7:29. 31. Moz. 3:6

 

  1. Cilvēks, pateicoties krišanai grēkā, ir pilnībā zaudējis jebkuru spēju gribēt jebkādu garīgu labumu, kas pavada glābšanu. 4Dabiskais (negarīgais) cilvēks, nostājies pret šo labumu un miris grēkos,5 ir nespējīgs pats sevi atgriezt vai sevi sagatavot atgriešanai.6

4Rom. 5:6; 8:7. 5Ef. 2:1, 5. 6Tit. 3:3-5, Jņ. 6:44.

 

  1. Kad Dievs atgriež grēcinieku un pārvērš viņu žēlastības stāvoklī, Viņš viņu atbrīvo no dabiskās grēka verdzības 7un vienīgi savā žēlastībā dara viņu spējīgu brīvi gribēt un darīt to, kas ir garīgi labs.8 Tomēr  cilvēks atlikušo samaitātību dēļ ne tikai vēlas to, kas ir labs, bet arī grib to, kas ir ļauns. 9

7Kol. 1:13, Jņ. 8:36. 8Fil. 2:13. 9Rom. 7:15, 18, 19, 21, 23.

 

  1. Cilvēka griba būs pilnīgi un nemainīgi brīva gribēt labo tikai pārejot godībā. 10

10Ef. 4:13

 

  1. NODAĻA

PAR EFEKTĪVO AICINĀJUMU

 

  1. Tos, kurus Dievs ir izredzējis dzīvībai, Viņš sevis noteiktā un pieņemtā laikā, efektīvi aicina1caur savu Vārdu un Garu ārā no grēka un nāves stāvokļa, kurā viņi pēc dabas atrodas, žēlastībā un pestīšanā caur Jēzu Kristu. 2 Viņu prāti tiek apgaismoti tā, lai saprastu Dieva lietas.3 Akmens siržu vietā viņi saņem miesas sirdis.4 Viņu griba tiek atjaunota un savā visvarenajā spēkā Dievs virza viņus uz labo un velk viņus pie Jēzus Kristus.5 Tomēr, Viņa žēlastībā darīti griboši nākt pie Viņa, tie nāk brīvi. 6

1Rom. 8:30; 11:7, Ef. 1:10, 11, 2.Tes. 2:13, 14. 2Ef. 2:1-6. 3Ap.d. 26:18, Ef. 1:17, 18. 4Ec. 36:26. 55. Moz. 30:6, Ec. 36:27, Ef. 1:19. 6Ps. 110:4, Augstā dz. 1:4.

 

  1. Efektīvais aicinājums balstās vienīgi Dieva brīvā un īpašā žēlastībā.7Līdz brīdim, kad cilvēks saņem dzīvību un tiek atjaunots Svētajā Garā, viņš ir miris grēkos un pārkāpumos, tāpēc pestīšanas darbā viņš ir pilnīgi pasīvs. Tas nav atkarīgs no labā cilvēkā vai kādas viņā esošas varas vai spējas.8 Dievs viņu dara spējīgu atbildēt šim aicinājumam un pieņemt tajā piedāvāto un izteikto žēlastību, un tas notiek ar ne mazāku spēku kā tas, kas uzcēla Kristu no mirušajiem. 9
  2. 7 Tim. 1:9, Ef. 2:8. 81. Kor. 2:14, Ef. 2:5, Jņ. 5:25. 9Ef. 1:19, 20.

 

  1. Izredzētos, kuri nomirst zīdaiņa vecumā, Kristus atjauno un glābj caur Garu, 10 kas darbojas kad, kur un kā Viņš vēlas. 11 Tas attiecas arī uz citiem izredzētaiem, kuri nav spējīgi tikt aicināti ar Vārda sludināšanu.

10Jņ. 3:3, 5, 6. 11Jņ. 3:8.

 

  1. Citi, neizredzētie, lai arī viņi var tikt aicināti caur Vārda sludināšanu un viņos var novērot vispārsastopamas Gara izpausmes,12tomēr, tā kā Tēvs tos efektīvi neaicina, nenāks un nav spējīgi nākt pie Kristus. Tādēļ viņi nevar tikt izglābti.13 Vēl mazākā mērā spēj tikt izglābti cilvēki, kuriem nav saskārsmes ar kristīgo reliģiju, lai cik viņi arī nebūtu centīgi veidot savas dzīves saskaņā ar veselo saprātu un viņu praktizētās  reliģijas likumiem. 14 [8]

12Mat. 22:14; 13:20, 21, Ebr. 6:4, 5. 13Jņ. 6:44, 45, 65, 1.Jņ. 2:24, 25. 14Ap.d. 4:12, Jņ. 4:22; 17:3.

 

  1. NODAĻA

PAR TAISNOŠANU

 

  1. Tos, kurus Dievs efektīvi aicina, Viņš arī brīvi taisno, 1ne iedvešot viņos taisnīgumu, bet piedodot viņu grēkus un vērtējot un pieņemot viņus  kā taisnotus. 2 Tas tiek darīts ne tādēļ, ka viņos kas būtu mainīts vai viņi paši būtu ko darījuši, bet vienīgi Kristus dēļ. 3 Tas notiek ne ticības vai  ticības akta vai jebkuras citas evaņģēliskas paklausības dēļ, bet vienīgi pateicoties Kristus aktīvajai paklausībai visai bauslībai un pasīvajai paklausībai ejot nāvē kā viņu pilnīgo un vienīgo taisnīgumu. 4 Tādējādi viņi saņem un ticībā paļaujas uz Viņu un Viņa taisnīgumu, un šī ticība nav no viņiem pašiem, bet gan tā ir Dieva dāvana.5

1Rom. 3:24, 8:30. 2Rom. 4:5-8, Ef. 1:7. 31.Kor. 1:30, 31, Rom. 5:17-19. 4Fil. 3:8, 9, Ef. 2:8-10. 5Jņ. 1:12, Rom. 5:17.

 

  1. Ticība, kura pieņem Kristu un paļaujas uz Viņu un Viņa taisnīgumu, ir vienīgais taisnošanas līdzeklis. 6Tomēr taisnotajā cilvēkā tā nav viena, bet to vienmēr pavada visas citas glābjošās žēlastības. Tā nav mirusi ticība, bet tā darbojas mīlestībā. 7

6Rom. 3:28. 7Gal. 5:6, Jēk. 2:17, 22, 26.

 

  1. Kristus savā paklausībā un nāvē pilnībā samaksāja visu taisnoto parādu. Upurējot sevi, Viņš izcieta viņu vietā viņiem pienākošos sodu un ar pie krusta izlietajām asinīm pilnīgi apmierināja Dieva taisnīgumu. 8 Tā kā Viņu ir devis Tēvs un Viņa paklausību Dievs pieņēma cilvēku vietā, tie ir brīvi, bet tas nav noticis viņu pašu labuma dēļ. 9 Viņu taisnošana ir tikai no brīvas žēlastības, lai  Dieva taisnīgums un Viņa bagātīgā žēlastība varētu tikt pagodināta grēcinieku taisnošanā. 10

8Ebr. 10:14, 1. Pēt. 1:18, 19, Jes. 53:5, 6. 9Rom. 8:32, 2. Kor. 5:21. 10Rom. 3:26, Ef. 1:6, 7; 2:7.

 

  1. Dievs no visas mūžības nolēma taisnot visus izredzētos11un Kristus, laikam piepildoties, nomira par viņu grēkiem, un atkal uzcēlās viņu taisnošanai. 12 Tomēr viņi personīgi netiek taisnoti, kamēr Svētais Gars paredzētajā laikā neattiecina Kristus paveikto uz viņiem. 13

11Gal. 3:8, 1.Pēt. 1:2, 1.Tim. 2:6. 12Rom. 4:25. 13Kol. 1:21, 22, Tit. 3:4-7.

 

  1. Dievs turpina piedot taisnoto grēkus14un, kaut arī viņi nekad nevar zaudēt taisnošanas stāvokli, 15 tomēr viņi var savu grēku dēļ izbaudīt Dieva tēvišķo nepatiku.16 Šajā stāvoklī parasti Viņa vaiga gaišums netiek pār viņiem atjaunots, kamēr viņi nav sevi pazemojuši, izsūdzējuši savus grēkus, lūgušies piedošanu un atjaunojuši savu ticību un atgriešanos. 17

14Mat. 6:12, 1.Jņ. 1:7, 9. 15Jņ. 10:28. 16Ps. 89:32-34. 17Ps. 32:5, Ps. 51, Mat. 26:75.

 

  1. Visos šajos aspektos ticīgo taisnošana Vecās Derības laikos bija tieši tāda, kā ticīgo taisnošana Jaunās Derības laikos.18

18Gal. 3:9, Rom. 4:22-24.

 

  1. NODAĻA

PAR ADOPCIJU

 

Dievs pagodināja visus taisnotos savā vienīgajā Dēlā Jēzū Kristū un caur Viņu, lai darītu par adopcijas žēlastības dalībniekiem.1 Tās rezultātā viņi tiek darīti par Dieva bērniem un bauda Dieva bērnu priekšrocības un brīvības, 2 pār viņiem ir Dieva vārds, 3 viņi saņem adopcijas garu, 4 viņiem ir pieeja žēlastības tronim, viņi ir darīti spējīgi saukt ‘Abba Tēvs’.5 Viņš viņus kā Tēvs9 žēlo, 6 sargā,7 apgādā8 un nekad neatstumj, 10 bet apzīmogo atpestīšanas dienai11 līdz viņi, būdami mūžīgās žēlastības mantinieki, manto apsolījumus. 12

1Ef. 1:5, Gal. 4:4, 5. 2Jņ. 1:12, Rom. 8:17. 32.Kor. 6:18, Atkl. 3:12. 4Rom. 8:15. 5Gal. 4:6, Ef. 2:18. 6Ps. 103:13. 7Sal.pam. 14:26. 81.Pēt. 5:7. 9Ebr. 12:6. 10Jes. 54:8, 9, Raudu dz. 3:31. 11Ef. 4:30. 12Ebr. 1:14; 6:12.

 

  1. NODAĻA

PAR SVĒTOŠANU

 

  1. Tie, kuri ir vienoti ar Kristu, efektīvi aicināti, un atjaunoti, viņos radot jaunu sirdi un jaunu garu caur Kristus nāves un augšāmcelšanās spēku, tiek arī tālāk personīgi svētoti,1tajā pašā spēkā, Viņa Vārdam mājojot viņos.2 Grēka vara viņos tiek iznīcināta 3 un tās izraisītās  kārības tiek arvien vairāk novājinātas.4 Svētotie arvien vairāk tiek stiprināti visās pestījošajās žēlastībās, 5 tiem vingrinoties svētumā, bez kā neviens cilvēks to Kungu neredzēs. 6

1Ap.d. 20:32, Rom. 6:5, 6. 2Jņ. 17:17, Ef. 3:16-19, 1.Tes. 5:21-23. 3Rom. 6:14. 4Gal. 5:24. 5Kol. 1:11. 62.Kor. 7:1, Ebr. 12:14.

 

  1. Svētošana, lai arī skar visu cilvēka personību, 7šajā dzīvē ir nepilnīga. Cilvēkā joprojām paliek samaitātība,8 no kuras ceļas nepārtraukts un nesamierināms karš, miesai saceļoties pret Garu un Garam – pret miesu. 9
  2. 7 Tes. 5:23. 8Rom. 7:18, 23. 9Gal. 5:17, 1. Pēt. 2:11.

 

  1. Šajā karā, pateicoties nepārtraukti saņemtam svētojošam Kristus Gara spēkam, atdzimušā daba uzvar,10lai arī atlikusī samaitātība uz laiku var gūt virsroku.11  Svētie pieaug žēlastībā, dievbijībā virzoties pretī pilnīgam svētumam. Viņi patiesi cenšas pildīt debesu likumus un  evaņģēliskā paklausībā sekot visām pavēlēm, kuras Kristus kā viņu galva un ķēniņš, savā Vārdā ir noteicis. 12

10Rom. 6:14. 11Rom. 7:23. 12Ef. 4:15, 16, 2. Kor. 3:18; 7:1.

 

  1. NODAĻA

PAR PESTĪJOŠO TICĪBU

 

  1. Ticības žēlastība, caur kuru izredzētie tiek darīti spējīgi ticēt viņu dvēseļu glābšanai, ir Kristus Gara darbs viņu sirdīs, 1kas parasti notiek, sludinot Vārdu.2 Pateicoties sludināšanai, kā arī kristībai un Vakarēdienam, lūgšanām un citiem Dieva noteiktiem līdzekļiem, ticība pieaug un kļūst stiprāka.3
  2. 1 Kor. 4:13, Ef. 2.8. 2Rom. 10:14, 17. 3Lk. 17:5, 1. Pēt. 2:2, Ap. d. 20:32.

 

  1. Šajā ticībā kristietis tic Vārdā atklātā patiesīgumam kā Dieva autoritātei4un aptver Vārda pārākumu pār visiem citiem rakstiem un lietām šajā pasaulē, 5 Vārds atklāj Dieva godību Viņa īpašībās, Kristus ekselenci Viņa dabā un amatos un Svētā Gara spēku un pilnību Viņa darbībā un rīcībā. Tā kristietis tiek darīts spējīgs uzticēt savu dvēseli patiesībai, kurai viņš tic, 6 un atbilstoši reaģēt uz to, ko katra konkrēta Rakstu vieta prasa. Pavēlēm viņš paklausa paklausībā, 7 dzirdot draudus, viņš dreb, 8 viņš pieņem Dieva apsolījumus šai un nākamajai dzīvei. 9 Pestījošās ticības pamatdarbības ir ciešā saistībā ar Kristu, kuru ticīgais pieņem un uz kuru balstās taisnošana, svētošana un mūžīgā dzīve. Tas viss notiek pateicoties žēlastības derībai. 10

4Ap.d. 24:14. 5Ps. 19:8-11; 119:72. 62.Tim. 1:12. 7Jņ. 15:14. 8Jes. 66:2. 9Ebr. 11:13. 10Jņ. 1:12, Ap.d. 16:31, Gal. 2:20, Ap.d. 15:11.

 

  1. Šī ticība, lai arī tā būtu atšķirīga pakāpēs un var būt vāja vai stipra,11pat vismazākajā pakāpē, tāpat kā jebkura cita pestījošā ticība,  būtībā un raksturā ir atšķirīga no īslaicīgi ticīgo ticības un universālās  žēlastības.12[9] Tādēļ, lai arī tai daudzkārt tiktu uzbrukts un tā tiktu vājināta, tā gūst uzvaru,13 pieaugot daudzos līdz pilnīgas pārliecības iegūšanai caur Jēzu Kristu, 14 kas ir mūsu ticības iesācējs un piepildītājs. 15

11Ebr. 5:13, 14, Mat. 6:30, Rom. 4:19, 20. 122.Pēt. 1:1. 13Ef. 6:16, 1.Jņ. 5:4, 5. 14Ebr. 6: 11, 12, Kol.2:2. 15Ebr.12:2.

 

  1. NODAĻA

PAR ATGRIEŠANOS UZ DZĪVĪBU UN PESTĪŠANU

 

  1. Dievs izredzētajiem, kuri tiek atgriezti brieduma gados un kādu laiku ir dzīvojuši sākotnējā stāvoklī un tajā kalpojuši dažādām kārībām un baudām, efektīvajā aicinājumā dod atgriešanos uz dzīvību. 1

1Tit. 3:2-5.

 

  1. Tā kā nav neviena, kas dara labu un negrēko, 2un vislabākie cilvēki var, pateicoties viņos mītošās samaitātības spēkam un mānīgumam, ar kārdinājuma pārspēku krist lielos grēkos, Dievs žēlastības derībā ir žēlīgi gādājis, ka ticīgie, tā grēkojot un krītot, tiktu caur nožēlu atjaunoti pestīšanā. 3

2Sal. māc. 7:20. 3Lk. 22:31, 32.

 

  1. Pestījošā nožēla ir evaņģēliska žēlastība,4ar kuras starpniecību, Svētajam Garam liekot cilvēkam apzināties viņa grēka daudzējādo ļaunumu, cilvēks ticībā uz Kristu sevi pazemo ar dievišķām skumjām, riebumu pret grēku un riebumu pret sevi.5 Viņš lūdz pēc piedošanas un žēlastības spēka ar nolūku Svētā Gara spēkā staigāt Dieva priekšā, labpatīkot Viņam visās lietās. 6

4Cah. 12:10, Ap.d. 11:18. 5Ec. 36:31, 2. Kor. 7:11. 6Ps. 119:6, 128.

 

  1. Tā kā nāvei pakļautās miesas un tās mudinājuma dēļ nožēlai ir jāturpinās visā mūsu dzīves gaitā, tad katra cilvēka pienākums ir nožēlot un atgriezties no saviem zināmajiem grēkiem. 7

7Lk. 19:8, 1.Tim. 1:13, 15.

 

  1. Nodrošinājums, kuru Dievs ir izveidojis žēlastības derībā caur Kristu ticīgo pasargāšanai uz pestīšanu ir tāds, ka, lai arī nav neviena tik maza grēka, kurš nebūtu pelnījis pazušanu, 8tomēr nav neviena tik liela grēka, kas varētu vest pazušanā tos, kas nožēlo.9 Šis fakts dara  nepieciešamu pastāvīgas nožēlas sludināšanu.

7Rom. 6:23. 9Jes. 1:16-18, 55:7.

 

  1. NODAĻA

PAR LABAJIEM DARBIEM

 

  1. Labi darbi ir tikai tie, kurus Dievs ir pavēlējis savā svētajā Vārdā, 1un ne tie, kuri ir cilvēku izgudroti aklā dedzībā, vai arī tēlojot labus nolūkus. 2

1Mih. 6:8, Ebr. 13:21. 2Mat. 15:9, Jes. 29:13.

 

  1. Labie darbi, darīti paklausībā Dieva pavēlēm, ir patiesas un dzīvas ticības augļi un apliecinājumi.3Caur tiem ticīgie parāda savu pateicīgumu, 4 stiprina savu paļāvību, 5 paceļ savus brāļus, grezno evaņģēlija pasludināšanu, 6 aptur pretinieku mutes un pagodina Dievu.7 Mēs esam Viņa meistardarbs, radīti Kristū Jēzū, 8 lai, nesot augļus svētumam, beigās iegūtu mūžīgo dzīvību. 9

3Jēk. 2:18, 22. 4Ps. 116:12, 13. 51. Jņ. 2:3, 5, 2.Pēt. 1:5-11. 6Mat. 5:16. 71.Tim. 6:1, 1.Pēt. 2:15, Fil. 1:11. 8Ef. 2:10. 9Rom. 6:22.

 

  1. Ticīgo spēja darīt labus darbus nav no viņiem pašiem, bet pilnībā no Kristus Gara.10Lai viņi uz tiem būtu spējīgi, neskaitot tās žēlastības, kuras viņi jau ir saņēmuši, ir nepieciešama Svētā Gara tieša ietekme, kuras rezultātā viņi gribētu un darītu Viņam tīkamus darbus.11 Tomēr viņiem nav jākļūst nolaidīgiem, it kā viņiem būtu jāveic pienākumi tikai īpašā Gara ierosmē, bet viņiem ir jābūt uzcītīgiem viņos esošās Dieva žēlastības īstenošanā.12

10Jņ. 15:4, 5. 112. Kor. 3:5, Fil. 2:13. 12Fil. 2:12, Ebr. 6:11, 12, Jes. 64:7.

 

  1. Tie, kuri paklausībā sasniedz vislielāko augstumu, kas šajā dzīvē ir iespējams, ir vēl tālu no pārmērībām darīt vairāk kā Dievs prasa. Vēl vairāk, viņi nesasniedz daudz no tā, kas ir viņiem uzliktais pienākums. 13

13Īj. 9:2, 3, Gal. 5:17, Lk. 17:10.

 

  1. Mēs nevaram ar saviem vislabākajiem darbiem izpelnīties no Dieva rokas grēku piedošanu vai mūžīgo dzīvību, jo starp šiem darbiem un nākamo godību pastāv milzīga nesamērība. Starp mums un Dievu pastāv bezgalīga plaisa, un mēs mēs nevaram ne apmierināt ne dot Viņam kādu labumu par mūsu iepriekšējo grēku parādu.14Kad mēs esam darījuši visu, ko esam spējuši, mēs esam izpildījuši tikai savu pienākumu, un esam nelietīgi kalpi. Mūsu labie darbi nāk no Viņa Gara, 15 bet, tā kā mēs esam tos sagrozījuši, tie ir aptraipīti un sajaukti ar tik daudzām vājībām un nepilnībām, ka tie nespēj izturēt Dieva tiesas bargumu. 16

14Rom. 3:20, Ef. 2:8, 9, Rom. 4:6. 15Gal. 5:22-23. 16Jes. 64:6, Ps. 143:2.

 

  1. Tomēr par spīti tam, tā kā ticīgos ir pieņēmis Kristus, tiek pieņemti arī viņu labie darbi.17 Tas notiek ne tāpēc, ka tie būtu pilnīgi nevainojami un bez pārmentumiem Dieva priekšā, bet tāpēc, ka Viņš, skatoties uz tiem caur savu Dēlu, ir gatavs pieņemt un atalgot to, kas ir darīts pēc vislabākās motīviem, lai arī sasniegts ar daudzām vājībām un nepilnībām.18

17Ef. 1:6, 1.Pēt. 2:5. 18Mat. 25:21, 23, Ebr. 6:10.

 

  1. Neatdzimušu cilvēku darīti darbi būtībā var atbilst tam, ko Dievs ir pavēlējis un noderīgi gan pašiem gan citiem, 19tomēr tādēļ, ka tie nenāk no sirds, kas ir šķīstīta ticībā 20 un tie nav darīti nedz pareizā veidā saskaņā ar Vārdu 21 nedz pareizam mērķim – Dieva godam, 22 tie ir grēcīgi un nevar būt Dievam patīkami, nedz palīdz cilvēkam saņemt Dieva žēlastību.23 Tomēr cilvēku nolaidība pret šādiem darbiem ir vēl grēcīgāka un Dievam netīkamāka. 24
  2. 19 Ķēn. 10:30, 1. Ķēn. 21:27, 29. 201. Moz. 4:5, Ebr. 11:4, 6. 211. Kor. 13:1. 22Mat. 6:2, 5. 23Am. 5:21, 22, Rom. 9:16, Tit. 3:5. 24Īj. 21:14, 15, Mat. 25:41-43.

 

  1. NODAĻA

PAR SVĒTO NEATKRIŠANU

 

  1. Svētie ir tie, kurus Dievs ir pieņēmis savā mīļotajā Kristū, efektīvi aicinājis un svētojis caur savu Garu. Viņš kā izredzētajiem viņiem ir devis dārgo ticību un viņi nevar nedz pilnīgi nedz galīgi atkrist no žēlastības stāvokļa. Viņi noteikti neatkāpsies no tā līdz pat galam un tiks mūžīgi izglābti, jo Dievs nekad neatteiksies no viņiem. Viņs turpina sniegt tiem savas dāvanas un izraisīt un uzturēt viņos ticību, nožēlu, mīlestību, prieku, cerību un visas Gara žēlastības, no kurām nāk nemirstība.1Lai arī celtos daudz vētru un plūdu un sistos pret viņiem, tomēr tie nekad nespēs viņus noskalot no tā pamata un klints, uz kuras viņu ticība ir nostiprināta. Lai gan neticībā un sātana kārdinājumos Dieva gaisma un mīlestība uz laiku var tikt aizsegta un aptumšota,2 Dievs vēl joprojām ir tas pats un viņi Viņa spēkā būs droši paglabāti pestīšanai, kur viņi baudīs viņiem  pirkto īpašumu, jo viņi ir ierakstīti Viņa roku plaukstās, un viņu vārdi no  mūžības ir ierakstīti dzīvības grāmatā. 3

1Jņ. 10:28, 29, Fil. 1:6, 2. Tim. 2:19, 1. Jņ. 2:19. 2Ps. 89:32, 33, 1. Kor. 11:32. 3Mal. 3:6.

 

  1. Svēto neatkrišana nav atkarīga no viņu pašu brīvās gribas, bet no izredzēšanas sprieduma nemainīguma, 4plūstot no Dieva Tēva brīvās un nemainīgās mīlestības, pamatojoties uz Jēzus Kristus nopelna iedarbību un aizbildnību un vienotību ar Viņu, 5 Dieva zvērestu, 6 Viņa Gara klātbūtni un Dieva sēklu viņos7 un žēlastības derības raksturu. 8 Visi šie faktori garantē pārliecību par svēto neatkrišanu.

4Rom. 8:30; 9:11, 16. 5Rom. 5:9, 10, Jņ. 14:19. 6Ebr. 6:17, 18. 71.Jņ. 3:9. 8Jer. 32:40.

 

  1. Viņi var caur sātana un pasaules kārdinājumu, caur viņos atlikušās samaitātības pārsvaru un nolaidību pret līdzekļiem, kas doti viņu uzturēšanai ticībā, iekrist smagos grēkos, un uz laiku tajos palikt.9Tādējādi viņi kļūst Dieva nepatīkami un skumdina Viņa Svēto Garu,10 vājinot Viņa žēlastību, 11 apcietinot sirdi un ievainojot sirdsapziņu,12 aizskarot citus un izraisot tajos sašutumu, un saņemot īslaicīgus sodus. 13 Tomēr viņi atjaunos savu grēku nožēlu un ticībā tiks uzturēti Jēzū Kristū līdz galam. 14

9Mat. 26: 70, 72, 74. 10Jes. 64:5, 9, Ef. 4:30. 11Ps. 51:12, 14. 12Ps. 32:3, 4. 132. Sam. 12:14. 14Lk. 22:32, 61, 62.

 

  1. NODAĻA

PAR ŽĒLASTĪBAS UN PESTĪŠANAS PĀRLIECĪBU

 

  1. Lai arī īslaicīgi ticīgie un citi neatdzimuši cilvēki var veltīgi sevi pievilt ar viltus cerībām un miesas iedomību it kā viņi būtu Dieva labvēlībā un pestīšanas stāvoklī, šī viņu cerība iznīks. 1Tie, kas patiesi tic Kungam Jēzum un patiesi Viņu mīl, cenšoties pēc labākās sirdsapziņas staigāt Viņa priekšā, var būt pilnīgi pārliecināti šajā dzīvē , ka viņi ir žēlastības stāvoklī, un var priecāties cerībā uz Dieva godību.2 Šī cerība nekad viņu neapkaunos. 3

1Īj. 8:13, 14, Mat. 7:22, 23. 21. Jņ. 2:3; 3:14, 18, 19, 21, 24; 5:13. 3Rom. 5:2, 5.

 

  1. Šī pārliecība nav tikai tukša varbūtība un pārliecināšana, kas pamatota maldīgā cerībā, bet nemaldīga ticības paļāvība, 4pamatota Kristus asinīs un taisnīgumā, kas atklāti Evaņģēlijā.5 To arī atklāj pierādījumi par Svētā Gara žēlastībām, kuras tikušas apsolītas, 6 kā arī Svētā Gara kā adopcijas Gara liecība, kas mums apliecina, ka esam Dieva bērni. 7 Šīs liecības rezultātā mūsu sirdis paliek pazemīgas un svētas. 8

4Ebr. 6:11, 19. 5Ebr. 6:17, 18. 62.Pēt. 1:4, 5, 10, 11. 7Rom. 8:15, 16. 81.Jņ. 3:1-3.

 

  1. Šī nemaldīgā pārliecība nav pestīšanas drošības būtiska sastāvdaļa, un patiesi ticīgajam var nākties ilgi gaidīt un sadurties ar daudzām grūtībām līdz viņš to gūst. 9Tomēr, ja Gars dara zināmu to, ko ticīgie brīvi saņem no Dieva, ticīgais, pareizi lietojot žēlastības līdzekļus, var bez īpašas atklāsmes iegūt drošību.10 Tādēļ ikviena pienākums ir censties pārliecināties par savu aicinājumu un izredzētību, lai piedzīvotu lielāku Svētā Gara mieru un prieku, mīlestību un pateicību Dievam, pieaugot spēkā un dedzībā paklausības pienākumos. Tie ir dabisks šīs drošības rezultāts11 un stingri pierāda, ka pestīšanas drošība cilvēkus neved vaļībās.12

9Jes. 50:10, Ps. 88, Ps. 77:1-13. 101. Jņ. 4:13, Ebr. 6:11, 12. 11Rom. 5:1, 2, 5; 14:17, Ps. 119:32. 12Rom. 6:1, 2, Tit. 2:11, 12, 14.

 

  1. Patiesiem ticīgajiem viņu pestīšanas pārliecība dažādos veidos var tikt iedragāta, mazināta un pārtraukta. Viņi var izrādīties nolaidīgi tās saglabāšanā,13krītot īpašā grēkā, kas ievaino sirdsapziņu un apbēdina Garu, 14 vai tos pēkšņi var pārņemt spēcīgs kārdinājums,15 vai arī Dievs var atņem sava vaiga gaišumu un ļaut, lai cilvēku apņem tumsa – tas dažkārt notiek arī ar tiem, kas bīstas Viņa Vārdu .16 Tomēr patiesi ticīgie nekad nezaudēsi jauno Dieva doto dabu.17 un ticības dzīvi, 18 to Kristus un brāļu mīlestību, to sirds sirsnību un pienākuma apziņu no kuras, caur Gara darbību, šī pārliecība pienācīgā laikā tiks atjaunota, 19 un caur kuru pašlaik viņi tiek pasargāti no galēja izmisuma. 20

13Augstā dz. 5:2, 3, 6. 14Ps. 51:10, 14, 16. 15Ps. 116:11; 77:8, 9; 31:23. 16Ps. 30:8. 171. Jņ. 3:9. 18Lk. 22:32. 19Ps. 42:6, 12. 20Raudu dz. 3:26-31.

 

  1. NODAĻA

PAR DIEVA LIKUMU

 

  1. Dievs deva Ādamam vispārējās paklausības likumu, rakstītu viņa sirdī, un īpašu rīkojumu neēst laba un ļauna atzīšanas koka augļus.1Tādējādi Viņš Ādamu un visus viņa pēcnācējus saistīja personīgā, pilnīgā, tiešā  un nepārtrauktā paklausībā.2 Dievs paklausības gadījumā cilvēkam  apsolīja dzīvību, bet nepaklausības gadījumā – nāvi, un apveltīja viņu ar spēku un spēju ievērot doto likumu.3
  2. 1 Moz. 1:27, Sal. māc. 7:29. 2Rom. 10:5. 3Gal. 3:10, 12.

 

  1. Tas pats likums, kas sākumā bija uzrakstīts cilvēka sirdī, pēc grēkā krišanas turpināja būt taisnīguma pilnīgais likums,4un Dievs to deva Sinaja kalnā desmit baušļos, kas uzrakstīti uz divām plāksnēm. Pirmie četri baušļi ietver mūsu pienākumu pret Dievu, bet pārējie sešie – mūsu pienākumu pret cilvēku. 5

4Rom. 2:14, 15. 55.Moz. 10:14.

 

  1. Papildus šiem likumiem, kurus parasti sauc par morālajiem likumiem, Dievs deva Israēla tautai ceremoniālos likumus, kas kalpo kā nākošo lietu prototipi. Tie sadalās divās grupās: pirmajā ietilpst riti, kuri daļēji attiecas uz dievkalpojumu kārtību un kalpoja par prototipu Kristum, Viņa žēlastībām, kalpošanai, ciešanām un atnestajām svētībām; 6otrajā grupā ir norādes par morāla rakstura pienākumiem.7 Visi ceremoniālie likumi bija jāievēro tikai līdz Jaunās Derības laikam, un  Jēzus Kristus, patiesais Mesija un vienīgais likumdevējs, sava Tēva spēkā tos atcēla.8

6Ebr. 10:1, Kol. 2:17. 71.Kor. 5:7. 8Kol. 2:14, 16, 17, Ef. 2:14, 16.

 

  1. Dievs Israēla ļaudīm deva arī tiesas likumus, kuri ir spēkā līdz kamēr pastāv Israēls kā nācija. Tajos atrodamie vispārēja taisnīguma esot prncipi vēl aizvien ir spēkā ne tāpēc, ka tie atrodami Mozus likumos, bet tāpēc, ka tie ir nemainīgi. 9
  2. 9 Kor. 9:8-10.

 

  1. Paklausība morālajam likumam ir mūžīgi saistoša visiem – gan taisnotajiem, gan citiem.10Tas ir ne tikai tās satura dēļ, bet arī aiz cieņas pret tās autoru – Dieva Radītāju.11 Kristus evaņģēlijā neatceļ paklausības nepieciešamību, bet gan pastiprina šo pienākumu.12

10Rom. 13:8-10, Jēk. 2:8, 10-12. 11Jēk. 2:10, 11. 12Mat. 5:17-19, Rom. 3:31.

 

  1. Lai arī patiesi ticīgie nav zem bauslības kā darbu derības kā viņu taisnotājas vai tiesātājas,13tā ļoti noder kā viņiem tā arī citiem kā dzīves likums, informējot viņus par Dieva gribu un viņu pienākumu. Tā viņus   vada un uzliek par pienākumu staigāt paklausībā. Tā atklāj viņu raksturu, siržu un dzīvju grēcīgo dabu, lai, sevi pārbaudot, viņi skaidrāk pārliecinātos par grēku smagumu, pazemotos tā dēļ un ienīstu to vēl vairāk.14 Vienlaikus bauslība skaidrāk parāda vajadzību pēc Kristus un atklāj Viņa paklausības pilnīgumu. Tā kā bauslība noliedz grēku, tā rosina   atdzimušos cīnīties pret ļaunām nosliecēm uz grēku, kas parādās viņos. Bauslības draudi kalpo, lai parādītu atdzimušajiem ko viņu grēki ir pelnījuši un kādas bēdas šajā dzīvē tie var izraisīt, lai arī viņi ir atbrīvoti no lāsta un neierobežotām bailēm tā dēļ. Līdzīgā veidā bauslības apsolījumi parāda, ka Dievs paklausību atzīst par labu, un norāda uz  svētībām, kuras sagaidāmas piepildot bauslību. Tās nepienākas ticīgajiem no bauslības kā darbu derības. Fakts, ka cilvēks bauslības dēļ dara labu un atturas no ļauna, nenorāda, ka cilvēks ir zem bauslības un nevis žēlastības.15

13Rom. 6:14, Gal. 2:16, Rom. 8:1; 10:4. 14Rom. 3:20; 7:7, utt. 15Rom. 6:12-14.

 

  1. Iepriekšminētie bauslības pielietojumi nav pretrunā evaņģēlija žēlastībai, bet gan ir saskaņā ar to.12Kristus Gars pakļauj cilvēka gribu un dara to spējīgu darīt brīvi un ar prieku bauslībā atklāto Dieva gribu.13

12Gal. 3:21. 13Ec. 36:27.

 

 

  1. NODAĻA

PAR EVAŅĢĒLIJU UN TĀ ŽĒLASTĪBAS ROBEŽĀM[10]

 

  1. Tā kā darbu derību bija lauzis grēks un tā vairs nevarēja nest dzīvību, Dievs žēlastībā apsolīja Kristu, kas dzimtu no sievietes. Caur šo apsolījumu tiktu aicināti izredzētie un viņus sirdīs dzimtu ticība un grēku nožēla.1Šajā apsolījumā tika atklāta evaņģēlija būtība kā efektīvs līdzeklis grēcinieku atgriešanai un pestīšanai.2
  2. 1 Moz. 3:15. 2Atkl. 13:8.

 

  1. Apsolījums par Kristu un pestīšanu Viņā, ir atklāts tikai Dieva Vārdā.3Ne radīšanas darbi ne providence, ne saprāta gaisma neatklāj Kristu un Viņa žēlastību pat vispārējā vai nenoteiktā veidā.4 Vēl mazāk iespējams, ka cilvēki, kuriem nav pieejama Viņa atklāsme evaņģēlija apsolījumā, varētu sasniegt pestījošu ticību vai grēku nožēlu. 5

3Rom. 1:17. 4Rom. 10:14, 15, 17. 5Sal. pam. 29:18, Jes. 25:7; 60:2, 3.

 

  1. Pateicoties Dieva labpatikai un brīvai gribai evaņģēlija atklāšana grēciniekiem – gan tautām gan indivīdiem, ir notikusi dažādos laikos un vietās, papildinot to ar apsolījumiem un evaņģēliskās paklausības priekšrakstiem.6 Evaņģēlija atklāšanas apsolījums nav atkarīgs no cilvēku prasmes kļūt labākiem, izmantojot veselo saprātu, jo šāda attīstība nekad nav notikusi un nevar notikt.7 Tādēļ visos laikos evaņģēlija sludināšana ir tikusi dāvāta cilvēkiem un tautām dažādos apjomos saskaņā ar Dieva gribu.

6Ps. 147:20, Ap.d. 16:7. 7Rom. 1:18-32.

 

  1. Evaņģēlijs ir vienīgais ārējais līdzeklis Kristus un pestījošās žēlastības atklāšanai, turklāt, tas ir pilnīgi pietiekams šī mērķa īstenošanai. Tomēr, lai cilvēki, kuri ir miruši pārkāpumos, varētu piedzimt no jauna, tas ir, atdzimt, ir nepieciešama efektīva, neapturama Svētā Gara darbība cilvēkā, lai tajā taptu jauna garīga dzīvība.8Nekādi citi līdzekļi neizraisīs viņu atgriešanos pie Dieva.9

8Ps. 110:3, 1. Kor. 2:14, Ef. 1:19, 20. 9Jņ. 6:44, 2. Kor. 4:4, 6.

 

 

  1. NODAĻA

PAR KRISTĪGO BRĪVĪBU UN SIRDSAPZIŅAS BRĪVĪBU

 

  1. Brīvība, kuru Kristus saskaņā ar evaņģēliju ir ieguvis ticīgajiem, ir brīvība no grēka vainas, Dieva dusmām, bauslības prasībām un lāsta.1 Tā ir brīvība no tagadējās ļaunās pasaules,2sātana važām,3 grēka varas,4 ciešanu ļaunuma,5 nāves bailēm un dzeloņa, kapa uzvaras6 un mūžīgās nolādēšanas.7 Tā ietver sevī brīvu pieeju Dievam un paklausību Viņam ne  verdziskās bailēs,8 bet bērnišķā mīlestībā un labprātībā.9

Visas šīs svētības bija pazīstamas arī bauslības laika ticīgajiem,10 bet Jaunās Derības laikos kristiešu brīvība ir paplašināta. Viņi ir brīvi no ceremoniālās bauslības nastas, kurai bija pakļauta jūdu draudze un viņi var ar lielāku drošību tuvoties žēlastības tronim. Viņiem pieejams Dieva brīvā Gara mērs ir lielāks nekā tas, kas bija piejams pirmskristīgā laikmetā.11

1Gal. 3:13. 2Gal. 1:4. 3Ap.d. 26:18. 4Rom. 8:3. 5Rom. 8:28. 61. Kor. 15:54-57. 72. Tes. 1:10. 8Rom. 8:15. 9Lk. 1:73-75, 1. Jņ. 4:18. 10Gal. 3:9, 14. 11Jņ. 7:38, 39, Ebr. 10: 19-21.

 

  1. Vienīgi Dievs ir sirdsapziņas Kungs.12Viņš to ir darījis brīvu no cilvēku doktrīnām un priekšrakstiem, kas kaut kādā veidā ir pretstatā Viņa Vārdam vai arī tajā nav ietverti. 13 Ticība šādām doktrīnām un paklauba šādiem priekšrakstiem ir sirdsapziņas patiesās brīvības nodevība.14 Aklas ticības un pilnīgas un aklas paklausības prasīšana no cilvēkiem ir pretrunā ar veselo saprātu un sagrauj sirdsapziņas brīvību.15

12Jēk. 4:12, Rom. 14:4. 13Ap. d. 4:19, 29, 1. Kor. 7:23, Mat. 15:9. 14Kol. 2:20, 22, 23. 151. Kor. 3:5, 2. Kor. 1:24.

 

  1. Tie, kas aizbildinoties ar kristīgo brīvību, praktizē grēku vai lolo sevī grēcīgu iekāri, sagroza evaņģēliskās žēlastības būtību sev par samaitāšanu.16Viņi pilnībā iznīcina kristīgās brīvības mērķi, ka ‘esot atbrīvotiem no visu mūsu ienaidnieku rokām, mēs varētu kalpot tam Kungam bez bailēm, svētumā un taisnīgumā Viņa priekšā visas mūsu dzīves dienas.’17

16Rom. 6:1, 2. 17Gal. 5:13, 2. Pēt. 2:18, 21.

 

 

  1. NODAĻA

PAR RELIĢISKO PIELŪGSMI UN TĀ KUNGA DIENU

 

  1. Saprāta gaisma rāda, ka ir Dievs, kuram ir augstākā vara un suverenitāte pār visiem. Viņš ir taisns, labs un labu darošs, tādēļ Viņu ir jābīstas, jāmīl, jāslavē, jāpiesauc, jāuzticas Viņam, jākalpo Viņam ar visu sirdi, ar visu dvēseli un ar visu spēku.1Vienīgais pieņemamais patiesā Dieva pielūgsmes veids ir Viņa paša iedibināts saskaņā ar Viņa gribu.2 Viņu nevar pielūgt ne saskaņā ar cilvēku iedomām un plāniem, ne sātana ieteikumiem. Vizuāli Dieva attēli un citi Rakstos nenoteikti pielūgsmes veidi ir aizliegti.3

1Jer. 10:7, Mark. 12:33. 25. Moz. 12:32. 32. Moz. 20:4-6.

 

  1. Reliģiska pielūgsme pienākas Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, un Viņam vienam.4To nedrīkst izrādīt eņģeļiem, svētajiem vai kādai citai radībai.5 Tā kā kopš grēkā krišanas tā nevar notikt nepastarpināti,6 vienīgais pieņemamais starpnieks ir Kristus.7

4Mat. 4:9, 10, Jņ. 6:23, Mat. 28:19. 5Rom. 1:25, Kol. 2:18, Atkl. 19:10. 6Jņ. 14:6. 71.Tim. 2:5.

 

  1. Pateicības lūgšana ir no cilvēka prasītās dabiskas pielūgsmes sastāvdaļa.8Lai tā būtu pieņemama, tā ir jāveic Dēla vārdā,9 ar Svētā Gara palīdzību,10 saskaņā ar Viņa gribu,11 ar sapratni, godbijību, pazemību, dedzību, ticību, mīlestību un neatlaidību. Kopīgām lūgšanām jābūt pazīstamā valodā. 12

8Ps. 95:1-7; 65:3. 9Jņ. 14:13, 14. 10Rom. 8:26. 111. Jņ. 5:14. 121. Kor. 14:16, 17.

 

  1. Lūgšanai jātiek pienestai par likumīgām lietām un visiem dzīvajiem cilvēkiem vai vēl nedzimušajiem,13bet ne par mirušajiem14  vai tiem, par kuriem ir zināms, ka viņi ir izdarījuši nāves grēku.15

131.Tim. 2:1, 2, 2. Sam. 7:29. 142. Sam. 12:21-23. 151. Jņ. 5:16.

 

  1. Svēto Rakstu lasīšana,16Dieva Vārda sludināšana un klausīšanās,17 mācīšana un vienam otra pamācīšana psalmos, himnās un garīgās dziesmās, no visas sirds dziedot mūsu sirdīs tam Kungam,18 kā arī kristība19 un Vakarēdiens 20 – tie visi ir Dieva pielūgsmes elementi, kuri jāveic paklausībā Viņam, ar sapratni, ticību, godbijību un dievbijīgām bailēm. Īpašos gadījumos svētā un godbijīgā veidā ir jāpraktizē nopietna pazemošanās, gavēšana 21 un pateicības došana. 22

161.Tim. 4:13. 172.Tim. 4:2, Lk. 8:18. 18Kol. 3:16, Ef. 5:19. 19Mat. 28:19, 20. 201. Kor. 11:26. 21Est. 4:16, Joēla 2:12. 222. Moz. 15:1-19, Ps. 107.

 

  1. Evaņģēlija laikos nedz lūgšana, nedz kāda cita reliģiskās pielūgsmes daļa nav atkarīga no vietas, kurā tā tiek veikta, vai uz kuru tā tiek virzīta. Dievs ir visur jāpielūdz garā un patiesībā 23 – ikdienas24dievkalpošanā ģimenēs,25 individuālās lūgšanās26 un svinīgās atklātās sanāksmēs. Šādas sanāksmes nedrīkst bezrūpīgi vai tīši pamest novārtā vai atstātas, jo Dievs mūs pulcina tajās caur Savu Vārdu un gādību.27

23Jņ. 4:21, Mal. 1:11, 1.Tim. 2:8. 24Mat. 6:11, Ps. 55:18. 25Ap.d. 10:2. 26Mat. 6:6. 27Ebr. 10:25, Ap.d. 2:42.

 

  1. Saskaņā ar vispārēju dabas likumu pēc Dieva norīkojuma laika daļa tiek nodalīta Dieva pielūgsmei. Dievs savā Vārdā ir īpaši nozīmējis vienu no septiņām dienām par sabatu, kas turams svēts Viņam.28Šim bauslim ir pozitīva un ētiska nozīme, un tas saista visus cilvēkus visos laikmetos. No pasaules sākuma līdz Kristus augšāmcelšanai sabats bija nedēļas pēdējā diena, bet kopš Kristus augšāmcelšanās tas pārmainīts uz nedēļas pirmo dienu, kas tiek saukta par tā Kunga dienu.29 Septītās dienas svinēšana ir atcelta, bet kristīgā sabata svinēšana jāturpina līdz pasaules galam.[11]
  2. 28 Moz. 20:8. 291. Kor. 16:1, 2, Ap.d. 20:7, Atkl. 1:10.

 

  1. Sabats ir tad turēts svēts tam Kungam, kad cilvēki, pēc pienācīgas sagatavošanās un ikdienas darbu savlaicīgas nokārtošanas, ne tikai visu dienu ievēro svētu mieru no darbiem, vārdiem un domām par pasaulīgo darbu un izklaidēm,30bet arī visu laiku veltī kopīgai un individuālai Dieva pielūgsmei un nepieciešamības un žēlsirdības noteiktiem pienākumos. 31

30Jes. 58:13, Neh. 13:15-22. 31Mat. 12:1-13.

 

 

  1. NODAĻA

PAR LIKUMĪGIEM ZVĒRESTIEM UN SVINĪGIEM SOLĪJUMIEM

 

  1. Likumīgs zvērests ir reliģiskās pielūgsmes daļa, kurā cilvēks, zvērot patiesumā, taisnumā un taisnīgumā, svinīgi aicina Dievu būt par liecinieku tam, ko viņš zvēr,1un tiesāt viņu saskaņā ar viņa vārdu patiesumu vai melīgumu. 2
  2. 1 Moz. 20:7, 5. Moz. 10:20, Jer. 4:2. 22.Lku. 6:22, 23.

 

  1. Dieva vārds ir vienīgais, pie kā cilvēkiem vajadzētu zvērēt, un tas ir jālieto svētās bailēs un godbijībā. Iedomīga vai pārsteidzīga zvērēšana pie godības pilnā vārda, vai zvērēšana pie jebkuras citas lietas ir grēcīga un pretīga. 3Dieva Vārds pieļauj zvēresta lietošanu nozīmīgos un izšķirīgos gadījumos patiesības apstiprināšanai un nesaskaņu izbeigšanai.4 Šādos gadījumos ir atļauts izpildīt likumīgas autoritātes prasītu likumīgu zvērestu. 5

3Mat. 5:34, 37, Jēk. 5:12. 4Ebr. 6:16, 2.Kor. 1:23. 5Neh. 13:25.

 

  1. Katram, kas zvērē saskaņā ar Dieva Vārdu, vajadzētu pienācīgi pārdomāt tik svinīga akta izpildes nopietnību un būt ļoti uzmanīgam, lai neapstiprināt neko citu, kā vien patiesību. Tukši, nepatiesi un pārsteidzīgi zvēresti izaicina to Kungu un to dēļ cieš zeme.6
  2. 6 Moz. 19:12, Jer. 23:10.

 

  1. Zvērestu jādod vārdos, kas lietoti to vienkāršajā un parastajā nozīmē, bez izvairīguma vai prāta atturības. 7

7Ps. 24:4

 

  1. Zvērests nav dodams nevienai radībai, bet vienīgi Dievam. Tas ir uzticīgi un precīzi jāizpilda.8Romas baznīcas klosteru zvēresti par celibātu9, atklātu nabadzību 10 un pastāvīgu paklausību ir tik tālu no augstākā pilnīguma, ka uzskatāmi par māņticīgām un grēcīgām lamatām, kurās neviens kristietis nedrīkst sevi iepīt.11

8Ps. 76:12, 1. Moz. 28:20-22. 91. Kor. 7:2, 9. 10Ef. 4:28. 11Mat. 19:11.

 

  1. NODAĻA

PAR VALSTS VARU

 

  1. Dievs, visas pasaules augstākais Kungs un Ķēniņš, ir savā pakļautībā iecēlis valsts varu un autoritātes pār ļaudīm Viņa paša godam un sabiedrības labumam. Šim nolūkam Viņš ir tās apbruņojis ar zobena varu to aizsardzībai un uzmundrināšanai, kas dara labu, un ļaundaru sodīšanai. 1

1Rom. 13:1-4

 

  1. Kristiešiem ir likumīgi pieņemt un izpildīt valsts amatu pienākumus, kad viņi ir aicināti šos amatus pildīt. Šādos gadījumos taisnīguma un miera uzturēšana saskaņā ar saprātīgiem to karalistu un valstu likumiem, kurām viņi kalpo, kļūst par viņu pienākumu.2Jaunās Derības mācība atļauj viņiem vest karu taisnīgos un nepieciešamos gadījumos.3
  2. 2 Sam. 23:3, Ps. 82:3, 34. Lk. 3:14.

 

  1. Valsts valdītāji ir Dieva iecelti iepriekšminētajiem nolūkiem. Mums viņiem ir jāpakļaujas visās viņu pavēlētās likumīgās lietās, ne tikai bailēs no soda, bet tā Kunga un arī sirdsapziņas dēļ. 4Mums ir jāaizlūdz par ķēniņiem un visiem pie varas esošajiem, lai ‘mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā.’5

4Rom. 13:5-7, 1.Pēt. 2:17. 51.Tim. 2:1-2.

 

  1. NODAĻA

PAR LAULĪBU

 

  1. Laulībai ir jābūt starp vienu vīrieti un vienu sievieti. Nav likumīgi, ja kādam vīrietim ir vienlaicīgi vairāk kā viena sieva vai kādai sievietei – vairāk kā viens vīrs. 1
  2. 1 Moz. 2:24, Mal. 2:15, Mat. 19:5, 6.

 

  1. Laulība tika iecelta vīra un sievas savstarpējai palīdzībai,2cilvēces turpināšanai saskaņā ar Viņa likumiem3 un amoralitātes novēršanai. 4
  2. 2 Moz. 2:18. 31. Moz. 1:28. 41. Kor. 7:2, 9.

 

  1. Precēties var visi cilvēki, kuri ir spējīgi ar saprātu dot piekrišanu.5Tomēr kristiešu pienākums ir precēties tajā Kungā, 6 tādēļ tie, kuri atzīst kristīgo ticību, nedrīkst precēties ar bezdievīgajiem vai elku kalpiem.[12] Dievbijīgie nedrīkst tikt nevienlīdzīgi saistīti, apprecoties ar tādiem, kuri savā dzīvē ir ļauni vai aizstāv nosodāmus maldus. 7

5Ebr. 13:4, 1.Tim. 4:3. 61.Kor. 7:39. 7Neh. 13:25-27.

 

  1. Laulība nedrīkst būt starp asinsradniekiem vai Vārdā aizliegtās radniecības pakāpēs.8Šāda asinsgrēka laulība nevar tikt darīta likumīga ar kādu likuma pieņemšanu vai pušu vienošanos un šie cilvēki nekad nevar likumīgi dzīvot kopā kā vīrs un sieva. 9
  2. 8 Moz. 18. 9Mk. 6:18, 1. Kor. 5:1.

 

 

  1. NODAĻA

PAR DRAUDZI

 

  1. Katoliskā jeb universālā draudze attiecībā uz Gara iekšējo darbu un žēlastības patiesību ir neredzama. To veido visi izredzētie, kuri ir bijuši, ir, vai tiks sapulcēti kopā zem draudzes galvas – Kristus. Tā ir Viņa sieva, ‘miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.’1

1Ebr. 12:23, Kol. 1:18, Ef. 1:10, 22, 23; 5:23, 27, 32.

 

  1. Visi cilvēki visā pasaulē, kas apliecina ticību evaņģēlijam un paklausību Dievam Kristū saskaņā ar to un neiznīcina savu liecību ar būtiskām kļūdām vai  nesvētu dzīvi, var tikt saukti par redzamiem svētajiem.2 Vietējām draudzēm būtu jāsastāv no šādiem ļaudīm. 3

21.Kor. 1:2, Ap.d. 11:26. 3Rom. 1:7, Ef. 1:20-22.

 

  1. Visšķīstākās draudzes uz šīs zemes ir pakļautas sajukumam un maldiem.4Dažas ir tā deģenerējušās, ka vairs nav Kristus draudzes, bet ‘sātana sinagogas’. 5 Tomēr Kristum vienmēr ir bijusi un būs valstība šajā pasaulē tiem, kuri tic Viņam un apliecina Viņa vārdu. 6

4 1. Kor. 5 un Atkl. 2. un 3. 5Atkl. 18:2, 2.Tes. 2:11, 12. 6Mat. 16:18, Ps. 72:17; 102:29, Atkl. 12:17.

 

  1. Tas Kungs Jēzus Kristus ir draudzes Galva. Pēc Tēva rīkojuma visa vara draudzes aicināšanai, nodibināšanai un pārvaldīšanai augstākajā un suverēnā veidā ir nodota Viņam.7 Romas pāvests nekādā ziņā nevar būt tās galva, jo viņš ir antikrists, ‘grēka cilvēks’ un ‘pazušanas dēls’, kas pats sevi ceļ draudzē pret Kristu un ‘visu, kas saucas Dievs’, un kuru tas Kungs iznīcinās ar savas atnākšanas spožumu. 8[13]

7Kol. 1:18,Mat. 28:18-20, Ef. 4:11, 12. 8 2.Tes. 2:2-9.

 

  1. Īstenojot Viņam uzticēto autoritāti, Kungs Jēzus caur savu Vārdu un Garu aicina no pasaules pie sevis tos, kuri Viņam ir Viņa Tēva doti,9lai viņi varētu staigāt Viņa priekšā paklausības ceļos, kuri noteikti Dieva Vārdā.10 Šādi aicinātajiem Viņš pavēl izveidot atsevišķas biedrībās jeb draudzes savstarpējam atbalstam un kopīgai Dieva pielūgsmei, kuru Viņš no viņiem prasa, kamēr viņi dzīvo pasaulē. 11

9Jņ. 10:16, Jņ. 12:32. 10Mat. 28:20. 11Mat. 18:15-20.

 

  1. Saskaņā ar dievišķo aicinājumu šo draudžu locekļi ir svētie un viņi redzami manifestē un savā Kristus apliecinājumā un dzīves veidā apliecina paklausību Kristus aicinājumam.12Viņi labprātīgi piekrīt staigāt kopā saskaņā ar Kristus norādījumu, uzticot pēc Dieva gribas sevi tam Kungam un viens otram, apliecinot pakļaušanos evaņģēlija prasībām.13

12Rom. 1:7, 1. Kor. 1:2. 13Ap. d. 2:41, 42; 5:13, 14, 2. Kor. 9:13.

 

  1. Katrai no saskaņā ar Viņa Vārdā pasludināto dievišķo gribu sapulcētām draudzēm Viņš ir devis visu spēku un varu, kas viņiem nepieciešama Viņa noteiktās pielūgsmes un disciplīnas īstenošanai. Tas attiecas uz pavēlēm un noteikumiem, kuri vajadzīgi šīs varas pienācīgai un pareizai izpildīšanai.14

Mat. 18:17, 18, 1. Kor. 5:4, 5; 5:13, 2. Kor. 2:6-8. 14

 

  1. Vietējo draudzi, sapulcētu un pilnībā organizētu saskaņā ar Kristus prātu, veido amatpersonas un locekļi. Kristus ieceltās amatpersonas, kuras draudze (tā nosaukta un sapulcēta) izvēl un nošķir, ir bīskapi vai vecaji un diakoni.[14] Viņu pienākums ir rūpēties par to, ko ir paredzējis tas Kungs un īstenot savas pilnvaras, pildot uzliktos pienākumus. Šai kalpošanai jāturpinās līdz pasaules galam.15

15Ap. d. 20:17, 28, Fil. 1:1.

 

  1. Saskaņā ar Kristus nodomu ikviens cilvēks, kas ir atbilstošs kalpošanai un kuram ir bīskapa vai vecaja amatam nepieciešamās Svētā Gara dāvanas, ir jāizvēlās un jāaicina šī amata pildīšanai draudzes kopīgās vēlēšanās.16Viņš svinīgi jānošķir ar gavēšanu un lūgšanām, ar draudzes vecaju roku uzlikšanu, tādi tajā iepriekš ir iecelti.17 Tāpat, draudzes locekļiem balsojot, jāievēl arī diakons, arī viņš jānošķir kalpošanai ar lūgšanu un roku uzlikšanu.18

16Ap. d. 14:23. 171.Tim. 4:14. 18Ap. d. 6:3, 5, 6.

 

  1. Mācītājiem ir nepārtraukti jāveltī sevi kalpošanai Kristum Viņa draudzēs. Viņiem jābūt iesaistītiem kalpošanā ar Vārdu un lūgšanām kalpošanā, rūpēties par cilvēku dvēselēm, jo mācītājiem būs jādod atskaiti tam Kungam.19 Draudzēm, kurās mācītāji kalpo, ir jāizrāda viņiem ne tikai visa cieņa, bet arī atbilstoši iespējām jāatbalsta viņi materiāli, 20 lai  mācītāji būtu pietiekoši apgādāti, viņiem nevajadzētu strādāt pasaulīgu darbu21 un viņi spētu parādīt viesmīlību citiem.22 Tas tiek prasīts saskaņā ar dabas likumu un mūsu Kunga Jēzus īpašu pavēli, kurā noteikts, ka tiem, kas sludina evaņģēliju,  jādzīvo no evaņģēlija. 23

19Ap. d. 6:4, Ebr. 13:17. 201.Tim. 5:17, 18, Gal. 6:6, 7. 212.Tim. 2:4. 221.Tim. 3:2. 231. Kor. 9:6-14.

 

  1. Draudžu bīskapiem vai mācītājiem pēc sava amata ir pienākums pastāvīgi būt aktīviem Vārda sludināšanā, tomēr Vārda sludināšana nav īpaši ierobežota vienīgi viņiem, jo Svētā Gars var sagatavot šim darbam arī citus, tiem dodot atbilstošas dāvanas. Tādos gadījumos, pēc tam, kad  draudze šos cilvēkus apstiprina un aicina, viņi drīkst  un viņiem ir pienākums sludināt.24

24Ap.d. 11:19-21, 1.Pēt. 4:10, 11.

 

  1. Visiem ticīgajiem, kad un kur viņiem ir iespēja to darīt, ir jāpievienojas vietējām draudzēm. Visi, kuriem ir pieejamas draudzes locekļa priekštiesības, saskaņā ar Kristus likumu ir arī pakļauti tās disciplīnai un vadībai 25

251.Tes. 5:14, 2.Tes. 3:6, 14, 15.

 

  1. Neviens draudzes loceklis, kuru citi draudzes locekļi ir aizvainojuši un kas šādās situācijās ir rīkojies atbilstoši Rakstiem, nedrīkst izjaukt mieru draudzē vai atturēties no draudzes sanāksmēm, vai draudzes iestādījumu saņemšanas aizvainojuma dēļ, kas viņam būtu pret kādu no draudzes locekļiem, bet viņam draudzes turpmākajā rīcībā ir jāgaida uz Kristu. 26

26Mat. 18:15-17, Ef. 4:2, 3.

 

  1. Katra draudze un visi tās locekļi ir saistīti nepārtrauktās lūgšanās par visu Kristus draudžu labumu un labklājību. Tiem visos iespējamos gadījumos savas vietas un aicinājuma, savu dāvanu un aicinājuma robežās jāpalīdz visiem citiem ticīgajiem. No tā izriet, ka draudzēm ir jātiecas pēc savstarpējas sadraudzības tādā mērā, kādā Dieva providence  rada iespējas šīs sadraudzības nesto labumu baudīšanai.28

28Ef. 6:18, Ps. 122:6. 3. Jņ. 8-10, Rom. 16:1, 2.

 

  1. Gadījumos, kas saistīti ar grūtībām vai atšķirībām doktrīnā vai draudzes pārvaldē, un kuros ir apdraudēts miers, vienība un mācīšana, var tikt iesaistīta kāda konkrēta draudze vai draudzes vispār. Ja kādas draudzes loceklis vai locekļi disciplinārās darbībās ir aizvainoti veidā, kas

nav saskaņā ar patiesību un draudzes kārtību, tad atbilstoši Kristus prātam daudzām draudzēm jāsapulcējas sadraudzībā un ar savu pārstāvju starpniecību, jāsniedz visām iesaistītajām draudzēm padoms strīdīgajā jautājumā.29 Tomēr sapulcētajiem pārstāvjiem nav draudzes pilnvaru vai jurisdikcijas tiesību pār draudzēm, lai viņi paši varētu disciplinēt draudzes vai atsevišķus cilvēkus, vai uzspiest savus secinājumus draudzēm vai to darbiniekiem. 30[15]

29Ap. d. 15:2, 4, 6, 22, 23, 25. 302. Kor. 1:24, 1. Jņ. 4:1.

 

  1. NODAĻA

PAR SVĒTO SADRAUDZĪBU

 

  1. Visi svētie ir vienoti ar Jēzu Kristu, viņu galvu caur Viņa Garu un ticību. Tas nenozīmē, ka viņi ir darīti par vienu personu ar Viņu. Viņiem ir sadraudzība Viņa žēlastībās, ciešanās, nāvē, augšāmcelšanā un godībā.1Savstarpēji vienoti mīlestībā, viņi bauda sadraudzību viens ar otru dāvanās un žēlastībās,2 un viņu pienākums ir izpildīt sabiedriskus un privātus pienākumus veidā, kas sekmētu viņu savstarpēju garīgu un materiālu labumu.3
  2. 1 Jņ. 1:3, Jņ. 1:16, Fil. 3:10, Rom. 6:5, 6. 2Ef. 4:15, 16, 1. Kor. 12:7, 3:21-23. 31. Tes. 5:11, 14, Rom. 1:12, 1.Jņ. 3:17, 18, Gal. 6:10.

 

  1. Svētajiem atbilstoši viņu pārliecībai ir jāuztur svēta sadraudzība un kopība Dieva pielūgsmē, un citās kalpošanās, kas veicina viņu savstarpēju pamācīšanu un iedrošināšanu.4Viņiem arī jāpalīdz viens otram ikdienas dzīvē, atbilstoši viņu individuālajām spējām un vajadzībām.5 Saskaņā ar evaņģēlija noteikumu šāda sadraudzība, lai arī tā īpaši attiecas uz ģimeni6  un svēto attiecībām draudzē,7 tomēr atbilstoši Dieva dotām iespējām  izrādāma pret visu ticīgo saimi, pat visiem tiem, kuri, lai kur viņi dzīvotu, piesauc tā Kunga Jēzus vārdu. Vienlaikus jāsaprot, ka svēto sadraudzība neatņem vai neierobežo titulus vai īpašumtiesības, kuras cilvēkam ir uz viņa mantu vai īpašumiem. 8

4Ebr. 10:24, 25; 3:12, 13. 5Ap.d. 11:29, 30. 6Ef. 6:4. 71.Kor. 12:14-27. 8Ap.d. 5:4, Ef. 4:28.

 

  1. NODAĻA

PAR KRISTĪBU UN SVĒTO VAKARĒDIENU

 

  1. Kristība un Svētais Vakarēdiens ir iestādījumi, kurus nepārprotami un suverēni ir iedibinājis Kungs Jēzus, vienīgais likumdevējs, kas ir noteicis, ka tiem jāturpinās Viņa draudzē līdz pasaules galam. 1

1Mat. 28:19, 20, 1. Kor. 11:26.

 

  1. Šos svētos iestādījumus drīkst izpildīt vienīgi tie, kuri ir kvalificēti un aicināti saskaņā ar Kristus pavēli. 2

2Mat. 28:19, 1.Kor. 4:1.

 

  1. NODAĻA

PAR KRISTĪBĀM

 

  1. Kristība ir Jaunās Derības rits, kuru pavēlējis Jēzus Kristus. Kristītajam cilvēkam tā ir zīme viņa sadraudzībai ar Kristu Viņa nāvē un augšāmcelšanā, viņa “uzpotēšanai” Viņam,3grēku piedošanai.4Tā arī  norāda, ka kristītā persona ir nodevusies Dievam caur Jēzu Kristu, lai dzīvotu un staigātu atjaunotā dzīvē.

3Rom. 6:3-5, Kol. 2:12, Gal. 3:27. 4Mk. 1:4, Ap.d. 22:16. 5Rom. 6:4.

 

  1. Kristīties var vienīgi tie, kuri atklāti apliecina grēku nožēlu Dievam, ticību un paklausību mūsu Kungam Jēzum.6

6Mk. 16:16; Ap.d. 8:36, 37; 2:41; 8:12; 18:8.

 

  1. Šajā iestādījumā lietojamais ārējais elements ir ūdens, kurā cilvēks ir kristāms Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. 7

7Mat. 28:19, 20, Ap.d. 8:38.

 

  1. Šī iestādījuma pienācīgai izpildīšanai nepieciešams cilvēku iegremdēt ūdenī. 8

8Mat. 3:16, Jņ. 3:23.

 

  1. NODAĻA

PAR SVĒTO VAKARĒDIENU

 

  1. Kungs Jēzus iedibināja Svēto Vakarēdienu tajā pašā naktī, kurā Viņš tika nodots, lai tas draudzēs tiktu ievērots līdz pat pasaules galam nepārtrauktai piemiņai un Viņa nāvē veiktā upura parādīšanai.1Tas stiprina visu ticīgo ticību Kristus upura nestajām svētībām un garīgo attīstību un augšanu Viņā, stiprina saites, kuras viņus saista ar visiem Dieva uzliktajiem pienākumiem. Vakarēdiens ir saite un solījums sadraudzībai Kristu un vienam ar otru. 2
  2. 1 Kor. 11:23-26. 21. Kor. 10:16, 17, 21.

 

  1. Šajā iestādījumā Kristus netiek upurēts Viņa Tēvam, nedz vispār jebkāds īsts upuris tiek nests par dzīvo vai mirušo grēkiem, bet tas ir Kristus pie krusta reizi par visām reizēm nestā upura piemiņa.3Tas arī ir garīgs pateicības upuris Dievam par paveikto Golgātā.4 Līdz ar to pāvesta mises upuris, kā tas tiek saukts, ir pilnīgi atbaidošs, jo aizskar Kristus  vienīgo upuri kā vienīgo samierinājumu par visiem izredzēto grēkiem.

3Ebr. 9:25, 26, 28. 41. Kor. 11:24, Mat. 26:26, 27.

 

  1. Kungs Jēzus šajā iestādījumā ir nozīmējis savus mācītājus lūgt Dievu un svētīt maizi un vīnu, lai tādējādi nošķirtu tos no ikdienišķas izmantošanas svētai lietošanai. Viņiem jāņem un jālauž maize, jāņem biķeris un, arī pašiem piedaloties, jādod tie abi Vakarēdiena dalībniekiem.

51.Kor. 11:23-26

 

  1. Biķera liegšana cilvēkiem, Vakarēdienā izmantoto elementu pielūgsme, to pacelšana vai apkārtnēsāšana dievināšanai un to glabāšana jebkādai liekuļotai reliģiskai lietošanai, ir pretēji šī iestādījuma dabai un Kristus nodomam, to iedibinot.6

6Mat. 26:26-28; 15:19; 2. Moz. 20:4, 5.

 

  1. Šīs iestādījuma ārējiem elementiem, pienācīgi nošķirtiem lietošanai pēc Kristus pavēles, ir tāda saistība ar krustā sisto Kungu, ka patiešām, lai arī pārnestā nozīmē, tie tiek dažkārt nosaukti to lietu vārdā, ko tie reprezentē, proti, Kristus miesa un asinis,7lai gan pēc būtības un dabas tie vēl joprojām paliek patiesi un tikai maize un vīns, kā tie bijuši pirms nošķiršanas īpašai lietošanai. 8
  2. 7 Kor. 11:27. 81. Kor. 11:26-28.

 

  1. Doktrīna, kura apgalvo, ka maizes un vīna būtība, priesterim to konsekrējot, vai kādā citā veidā kļūst par Kristus miesu un asinīm un kuru parasti sauc par transsubstanciāciju, ir pretrunā ne tikai Svētajiem Rakstiem, 9bet pat veselajam saprātam un prātam. Tā apgāž iestādījuma  dabu un ir bijusi un ir daudzu māņticību un uzkrītošas elku pielūgsmes cēlonis. 10

9Ap.d. 3:21, Lk. 24:6, 39. 101. Kor. 11:24, 25.

 

  1. Cienīgi saņēmēji, ārēji baudot šī iestādījuma redzamos elementus, vienlaikus ticībā tiešām un patiesi, tomēr ne miesiski un ķermeniski, bet garīgi, saņem un bauda krustā sisto Kristu un visas Viņa nāves nestās svētības. Šajā iestādījumā Kristus miesa un asinis ir nevis miesiski vai ķermeniski, bet garīgi klātesošas ticīgo ticībā, tāpat kā elementi ir pieejami viņu ārējām sajūtām. 11[16]
  2. 11 Kor. 10:16; 11:23-26.

 

  1. Visi, kuri piedalās Vakarēdienā necienīgi, grēko pret Kunga miesu un asinīm, un, viņu ēšana un dzeršana pre tiem vērš dievišķo tiesu. Nezinošie un bezdievīgie, būdami necienīgi sadraudzībai ar Kristu, ir tā  Kunga Vakarēdiena necienīgi un, paliekot savā stāvoklī, nevar piedalīties šajos svētajos noslēpumos, jo citādi viņi izdara lielu grēku.12 Kas vien saņems Vakarēdienu necienīgi, ir vainīgi tā Kunga miesā un asinīs un, ēdot un dzerot, soda paši sevi 13
  2. 12 Kor. 6:14, 15. 131. Kor. 11:29, Mat. 7:6.

 

  1. NODAĻA

PAR CILVĒKA STĀVOKLI PĒC NĀVES UN PAR MIRUŠO AUGŠĀMCELŠANOS

 

  1. Cilvēku miesas pēc nāves atgriežas putekļos un iznīkst,1bet viņu dvēseles, kuras nedz mirst, nedz guļ, esot no nemirstīgas eksistences, nekavējoties atgriežas pie Dieva, kas tās devis.2 Taisnīgo dvēseles tad tiek darītas pilnīgas svētumā un tiek uzņemtas paradīzē, kur tās ir ar Kristu, un skata Dieva vaigu gaismā un godībā, gaidot savas miesas pilnīgu atpestīšanu.3 Ļauno dvēseles tiek iemestas ellē, kur tās paliek mokās un galējā tumsībā, saglabātas lielajai tiesas dienai.4 Neskaitot šīs divas vietas, Svētie Raksti neatzīst nevienu vietu, kurā atrodas no to ķermeņiem šķirtās dvēseles.
  2. 1 Moz. 3:19, Ap.d. 13:36. 2Sal. māc. 12:7. 3Lk. 23:43, 2. Kor. 5:1, 6, 8, Fil. 1:23, Ebr. 12:23. 4Jūdas 6, 7, 1. Pēt. 3:19, Lk. 16:23, 24.

 

  1. Beidzamajā dienā, svētie, kuri tiks atrasti dzīvi, nemirs, bet tiks izmainīti.5Visi mirušie tiks augšāmcelti agrākajās miesās un nevis citās, 6 lai arī savādākā kvalitātē. Tās tiks atkal savienotas ar viņu dvēselēm uz mūžīgiem laikiem.7
  2. 5 Kor. 15:51, 52, 1. Tes. 4:17. 6Īj. 19:26, 27. 71. Kor. 15:42, 43.

 

  1. Netaisno miesas Kristus spēkā tiks augšāmceltas negodam, taisno miesas Viņa Garā – godam, un tās tiks darītas atbilstošas Viņa godības pilnajai miesai. 8

8Ap.d. 24:15, Jņ. 5:28, 29, Fil. 3:21.

 

 

  1. NODAĻA

PAR PĒDĒJO TIESU

 

  1. Dievs ir noteicis dienu, kurā Viņš tiesās savā taisnīgumā pasauli caur Jēzu Kristu,1kuram Tēvs ir devis visu varu un autoritāti. Tajā dienā tiks tiesāti ne tikai atkritēji eņģeļi,2 bet arī visi cilvēki, kas ir dzīvojuši virs zemes. Viņi parādīsies Kristus tiesas priekšā, lai sniegtu atskaiti par savām domām, vārdiem un darbiem, un saņemtu labu vai ļaunu, saskaņā ar to, ko viņi zemes dzīvē ir darījuši. 3

1Ap. d. 17:31, Jņ. 5:22, 27. 21. Kor. 6:3, Jūdas 6. 32.Kor. 5:10, Sal. māc. 12:14, Mat. 12:36, Rom. 14:10, 12, Mat. 25:32-46.

 

  1. Nosakot šo dienu, Dievs vēlējās parādīt savas žēlastības godību izredzēto mūžīgajā glābšanā un savu taisnību – neģēļu, tas ir, ļauno un nepaklausīgo, mūžīgā sodā.4Tajā dienā taisnie ieies mūžīgā dzīvē un kā mūžīgu atalgojumu saņems prieka un godības pilnību tā Kunga priekšā,  bet ļaunie, kuri nepazīst Dievu un nepaklausa Jēzus Kristus evaņģēlijam, tiks iemesti mūžīgās mokās 5 un sodīti ar mūžīgu iznīcību, kuru nesīs tā Kunga klātnība un Viņa godības spēks. 6

4Rom. 9:22, 23. 5Mat. 25:21, 34, 2.Tim. 4:8. 6Mat. 25:46, Mk. 9:48, 2. Tes. 1:7-10.

 

  1. Lai atturētu visus cilvēkus no grēka un dievbijīgajiem sniegtu lielāku mierinājumu viņu pārbaudījumos, Kristus vēlas, lai mēs esam pārliecināti, ka būs tiesas diena.8Viņš šīs dienas atnākšanas laiku nav atklājis cilvēkiem, lai viņi atteiktos no cilvēciskās drošības un vienmēr būtu nomodā, jo viņi nezina, kurā stundā tas Kungs nāks.9 Viņiem vienmēr jābūt gataviem sacīt: ‘“Tiešām, nāc, Kungs Jēzu”. Āmen.’ 10

72. Kor. 5:10, 11. 82.Tes. 1:5-7. 9Mk. 13:35-37, Lk.

[1] Agrīnie baptisti par pedobaptistiem dēvēja to draudžu locekļus, kuras praktizēja zīdaiņu kristību. (red.)

[2] Agrīnie baptisti apzinājās, ka 1644.g. kalvinistisko baptistu ticības apliecība bija senāka kā presbiteriāņu (1646. g .) un kongregacionālistu  (1658. g.) pieņemtās ticības apliecības.

[3] Vestminsteras asambleja (Westminster Assembly).

[4] Angļu tekstā lietots vārds messenger (tiešā tulkojumā ‘vēstnesis’), ar kuru britu baptisti 17. gs. apzīmēja gan evaņģēlistus, kuri tika izsūtīti dibināt jaunas draudzes, gan personas, kuras draudzes  izvēlēja kopīgo lietu un problēmsituāciju risināšanai, gan draudžu pārstāvjus, kuri bija pilnvaroti piedalīties  asamblejās.  Spriežot pēc augstāk minētā apkārtraksta, ievadā vārds lietots pēdējā nozīmē. (red.)

[5] Sekojot vairāku citu reformātu tradīcijai atbilstošu ticības apliecību paraugam, šī dokumenta pirmās sadaļas tēma ir Svēties Raksti. Ta ir atšķirīgi no agrīnās baznīcas ticības apliecībām vai Pirmās Londonas ticības apliecības, kura sākas ar doktrīnu par Dievu. Šīs nianses pamatā ir reformātu tradīcijas vēlme jau no paša sākuma skaidri norādīt savas teoloģijas avotu – Bībeli. (red.)

[6] Vecās Derības apokrifi mūsdienās vairāk pazīstami ar nosaukumu ‘deuterokanoniskās grāmatas’. Anglosakšu puritāņu tradīcija pret tām izturējās noliedzoši, balstot savus iebildumus pieņēmumā, ka tās sākotnēji atrodamas tikai Septuagintā (Vecās Derības tulkojumā grieķu valodā). Mūsdienās, kad atrasti arī šo grāmatu teksti senebreju valodā, daudzi protestantu pētnieki ir mainījuši vai mīkstinājuši savu pozīciju un vairāk runā par ‘atvērto kanonu.’ (red.)

[7] Saskaņā ar reformātu teologu (piemēram, Č. Hodža) izpratni efektīvā aicināšana (atdzimšana) ir pārdabisks Svētā Gara darbības akts, kas no universālā Dieva aicinājuma atšķiras ar to, ka vērsts nevis uz visiem cilvēkiem, bet tikai uz izredzētajiem. (red.)

[8] Daži reformātu teologi, piemēram, Cvinglijs, ticēja, ka starp tiem, kuri nekad nav dzirdējuši evaņģēliju, ir izredzētie. Šajā pārliecībā jaušams viduslaiku humānista Erasma iespaids – viņš reiz teica: “ Svētais Sokrāt, lūdz par mani.” Citi reformāti, piemēram, Kalvins, uzskatīja, ka dzīvošana ārpus pestīšanas vēstures ģeogrāfiskajām un hronoloģiskajām robežām norāda uz neizredzētību. (red.)

[9] Universālā žēlastība ir jēdziens, kuru reformātu teologi lieto, lai apzīmētu Dieva Gara labvēlīgu darbību pasaulē. Pateicoties tai, arī neticīgos cilvēkos ir sirdsapziņa un reliģiski meklējumi. Tomēr šī žēlastība nenes pestīšanu.  (red.)

[10] Šīs nodaļa līdzīga nevis Vestminsteras ticības apliecības tekstam, bet kongregacionālistu Savojas deklarācijai (The Savoy Declaration of Faith and Order, 1658. g.). Baptisti akcentēja draudzes kā ticīgo kopības šķirtību no pasaules. Vestminsteras ticības apliecības autori – presbiteriāņi sekoja viduslaiku principam par redzamo draudzi kā visus kādas teritorijas iedzīvotājus vienojošu struktūru. (red.)

[11] Ticības apliecības sastādītāji, sekojot angļu puritāņu tradīcijai, uzskatīja svētdienas (ebreju kalendārā – pirmā nedēļas diena) svinēšanu par jūdu sabata turpinājumu. Šāda paragrāfa ievietošana ticības apliecībā bija būtiska, jo par sabata dienu 17. gs. risinājās diskusijas un daļa britu baptistu atdalījās, izveidojot jaunu novirzienu – septītās dienas baptismu. (red.)

[12] Agrīno baptistu  draudzes parasīja, lai laulības  notiktu starp draudzes locekļiem . Šis noteikums gan pakāpeniski  zaudēja ietekmi un izzuda. (red.)

[13] Šie un līdzīgi izteikumi raksturo aso reformācijas periodam raksturīgo katoļu un nekatoļu polemiku. Mūsdienu tolerances un ekumeniskā dialoga apstākļos vairums kristiešu, arī baptistu, tiem nepiekrīt. (red.)

[14] Arminiāniskajiem baptistim 17. gs. vairāk bija raksturīgs trīspakāpju garīgo amatu iedalījums – bīskapi, vecaji, diakoni. Kalvinistisko baptistu izpratnē bīskaps, mācītājs un vecajs bija sinonīmi. Šī virziena baptistu draudzēs  demokrātija gāja kopsolī ar lielām garīgā amata pildītāju pilnvarām – saskaņā ar 1693. g. Bristoles asamblejas lēmumu kristīt un izdalīt Vakarēdienu varēja vienīgi vecaji. (red.)

[15] Atšķirībā no 17. gs. britu arminiāniskajiem baptistiem, kuriem galīgais lēmums problēmsituācijās bija draudžu asamblejas rokās, kalvinistiskie  baptisti vairāk akcentēja lokālo draudžu autonomiju. (red.)

[16] Mācībā par Vakarēdienu ticības apliecības sastādītāji seko reformātu teologiem Kalvina un Cvinglija (vismaz, viņa dzīves beigu posmā) uzskatiem. (red.)

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt